Šukšins Rīgā
Vakar biju uz mega-slavenajiem Šukšina stāstiem, kas pērnsezon, kā zināms, pārliecinoši triumfēja Krievijas teātra valstībā. Sākumā Gundars Āboliņš man teica labdien, kaut gan bija jau vakars, tātad laikam bija apjucis. Bet ne par to stāsts. Pirmajā cēlienā man likās - nu ir sūdi, karalis ir kails! Ja liktu manis iepriekš sastādītajā Hermaņa cilvēkprojektu topā (http://klab.lv/users/meness_berns/66288.html), tad būtu jāliek pēdējā vietā. To, ka tādā nosvērtā Znotiņa stilā stāstāmas lietas krievu aktieri izpilda, artastiski vaigus piepūtuši un raustoties kā ķipari, vēl varētu pieciest, bet pats literārais materiāls šķita pārāk neizteiksmīgs. Otrajā cēlienā drusku tomēr draivu iedeva, un arī paši stāstiņi palika spēcīgāki. Lai gan beigās nelikās foršs Alvja mēģinājums tādu plakātisku katarsi iedzīt krievu skatītājā - tāda mākslīga Koelju tipa saraudināšana tur finiša spurtā sanāk - vīd falšums cauri. Katrā ziņā - kāpēc kritika un publika Maskavā čurāja biksēs no kaifa - to gan viegli noprast. Skaidrs, ka šitādi "cilvēkprojekti", kas parāda "mazo krievu", viņiem varētu būt kas svaigs un tāpēc ofigenna pa hārdo uzrunājošs.