Iedomājieties Romas baroka un Barselonas jūgenda vērienu, sakausētu vienkopus tūkstošiem un tūkstošiem trīsstāvu taunhsusos (pēkšņi sajutos nekulturāls — kā sauc villlu, mansonu, ja ēka ir bez dārza apkārt, bet uz ielas ar sienu blakus tādai pašai?).

Tad iedomājaties tādas pašas super izcakotas milzīgas publiskās ēkas — teātrus, viesnīcas — lielā skaitā.

Tad iedomājieties platus bulvārus, kam galā pret Karību gaismas debesīm un retiem mākonīšiem slejas kapitolija kupols, un piejūras bulvāri, kam sitas pāri milzu izšķīstoši viļņi skaistās šļakatās. Un gar visiem šiem bulvāriem tās pašas arhitektūras pērles.

Un tad iedomājieties, ka 70% šo māju ir sabrukušas, neapdzīvotas, daudzas bez jumtiem, vien logu ailes uz aizaugušiem drupu un atkritumu pilniem grīdas posmiem.

Iedomājieties iekonservēta lailka sajūtu — pa šādu pilsētu braukā pamatā līdz 1959. gadam taisītas ASV un līdz 1990. gadam PSRS mašīnas. Un to ir tik maz, ka praktiski šīs milzu piilsētas milzu ielas ir tukšas — kā sireālā filmā par izmirušu dienvidjūras metropoli.

Un tad ir vecā splendora mārketings — bāri, kur sēdēja Hemingvejs, vecā Bakardi ofisa ēka, viesnīcas, kuru kazino kontrolēja Kapone, daļa augstāk minēto veco buiku un fordu pārkrāsoti rozā vadā jeņķu tūristus tūrēs pa pilsētu, atļaujot piesēst pie stūres ar cigāru zobos fotogrāfijai.

Un uz daudzu graustu un ne-graustu sienām ir grafiti ar Če un Fidela ģīmjiem un/vai lozungiem.

Un tad ir supernabadzīgie cilvēki, kuri patiešām visu laiku dejo un priecājas pie “Candelas”, “Chan chan”, “Guantanameras”. Daļa to dara par naudu tūristiem restorānos. Bet ir arī tādi, kas uzgriež skaļi tumbiņu un dara to tāpēc, ka gribas.