---
Notika kaut kas satriecošs. Izlasīju grāmatu, kas noteikti ir viens no top10 literārajiem darbiem, kas mani dzīvē visvairāk saviļņojis un sajūsminājis. Pēdējos 10-15 gadus slinkuma pēc arvien retāk kaut ko lasīju krieviski. Pirms kāda laika jūzeris Lasītājs kaut kādā sakarā pieminēja Alekseju Ivanovu, un vārds pa vārdam nolēmu, ka kaut kas jāpamēģina. Tā nu tikko esmu pabeidzis "Zoloto bunta". Tas bija kaut kas neaprakstāms! Tas bija orgasms 700 lappušu garumā. Kaifs vienāds ar to, kas jaunībā bija no Grasa vai Rušdi. Brīnišķīga valoda, kādā gribas ticēt, runāja 18. gadsimtā Urālos, perfekta redzes gleznu uzburšana, neiespējami brīnišķīga detaļu pārzināšana, iespaidīgs naturālisms (bērnu slepkavības, izvarošanas, sadisms), un – pats galvenais - apbrīnojams detektīvsižets, kurā tu kā lasītājs visu laiku saproti, ka pēc nākamās sīpola mizas nolobīšanas viss izrādīsies citādi, un ar superīgu kaifu saproti, ka tu tomēr nevarēji iedomāties, ka aizies tik negaidītā virzienā. Un tas viss vēl īsti feightvangeriskā psiholoģijas spēļu mērcē. Nobeli Ivanovam!