---
Pabeidzu "Slampes meitenes". Aizkustinoša grāmata. Jau pēc "Rukšiem", šķiet, ierakstīju, ka šis (nezinu kā to nosaukt, bet gan jau literatūrzinātnieki ir izdomājuši) naratīva veids man ir ļoti mīļš un, ja izcili izpildīts (kā Bargajam), tad nemaz nerada pārmetumus no sērijas "ha, autors nemāk sižetu izgudrot, tāpēc aizlāpās ar impresiju virkni". Personiski man visīpašāk "Slampes meitenēs" šķita tas, ka jāsmejas, jāsmejas, bet nemanāmi ar katru lappusi tās pašas smieklīgās lietas kļūst arvien sāpīgākas, sāpīgākas un beigās lasītājam šausmīgi sāp dvēsele kopā ar autoru. Par ko smejamies, kungi? Par sevi smejamies. Vārdu sakot – brīnišķīga grāmata.