---
Spiež uz smadzenēm tas, ka neesmu jau piecus gadus bijis pilsētā, kurā vienmēr katru pavadīto minūti jūtos laimes mākonī ietīts, un racionāli neizskaidrojamā eiforijā, kas čukst – "te ir tava īstā vieta". Gribas jau kuro reizi uzkāpt Gella parkā, aiziet pavērot tūristus pie Svētās ģimenes baznīcas, pavazāties pa Ramblu un Rātslaukumu, pabraukāt ar ričuku pa Citadeles parku, paēst melnu jo melnu sēpijas paelju kaut kur Katalunjas laukuma rajonā, piedzerot klāt vismaz litru sausa jo sausa baltvīna, pačilot Barselonetā, šķērsot ielu pie Kolumba kolonas, uzbraukt Montdžuikā un ilgi skatīties uz kūsājošo konteineru terminālu, padzert rīta kafiju kaut kur uz Paralēles, utt, utjpr. Un, ja kāds šo lasa, ar ko tur esmu bijis – tam nav nekāda sakara ar atmiņām par konkrētiem cilvēkiem, greizsirdībai šeit nav ne mazākā pamata. Plika ezotērika par to, ka tā pilsēta un es – mēs esam viens otram domāti.