nezinu. sūds tā izrāde nav, bet nekas diezko labs arī ne. ir par ko smieties, ir par ko raudāt - ļoti profesionāli spiež uz jūtām, bet...
viss tas drūmumums un bezcerība, neredzu tam reālo segumu - kas ir vienīgais, kas vēl atlicis vecmāmiņai? nomirt. jo ar cilvēkiem tā notiek. visiem. it īpaši veciem. un, kas atlicis vecai govij? arī nomirt. labākajā gadījumā savā kūtī mūža maizē, sliktākajā, bet reālākajā gadījumā - kautuvē. un tā nav traģēdija, tā nav bezcerība, tas nav pat diezko drūmi - tāda vienkārši ir lietu kārtība. Latvijas lauki tāpēc neaizies un nepazudīs. viss transformējas - nebūs vairs tieši tā, bet būs savādāk.

labi, "Piens" ta vēl tā, bet pavisam jaunā izrāde "Kapu Svētki" ir jau vispār bezkaunības kalngals (pirmizrāde pēc pāris dienām Vīnē, Rīgā tik 28. augustā). pilnīgs stāstu stāstīšanas atgremojums - aktieri sēž uz skatuves rindiņā, fonā ekrāns ar bildēm un stāsta kolorītus stāstiņus par kapu tematiku. un atkal - ir par ko pasmieties, ir par ko paraudāt - bet kāda no tā jēga?
manliekas, ka Alvis ir bišķi jau pārkāpis robežu. nu nevar tā - ārzemēs taistīt lielas, krutas izrādes, a te paļauties uz to, ka aktieri paši kauko sadarīs, kamēr viņš projām un tad viņš atbrauks, bišķi pieslīpēs, piedomās, kā vairāk uz jūtām uzspiest, lai neviens nemana, ka tā forma ir līdz nelabumam atspēlēta un, ka īsti nav jēgas un virziena. tā nav godīgi. ne pret brīnišķīgajiem aktieriem, ne pret skatītājiem.

no visām trim šīm jaunajām izrādēm kaut kādu vērā ņemamu jēgu un foršumu saskatu tik "Ziedonī". "Pienā" kaut kas ir, bet nav līdz galam, bet nu tie "Kapu svētki"... es ļoti ceru, ka Alvis attapsies.