Es vēl joprojām nevaru saprast, kā es jūtos par vakar redzēto, ļoti ambivalentas izjūtas par ne tik ambivalento izrādi. Pirmkārt, es nekad nebiju skatījusies šāda žanra(?) izrādi. Pat piesaukto Žurku neesmu redzējusi. Attiecīgi pat salīdzināt nebija ar ko. "Pilnīgā wtf šokā" es arī neesmu, jo biju sevi noskaņojusi, un galīgi nesmieklīgi nebija (no otras puses - ja manu smieklu lielākais iemesls ir veikli atdarināts akcents, iespējams, kaut kas nav lāga (ar izrādi). No otras puses - šī jau nemaz nav paredzēta smieklīga, uzjautrinoša izrāde (kā to ar bomi pa pieri mums pasaka arī pēdējā aina). Man vienu brīdi kļuva grūti skatīties, kā izcilais Krūmiņš tēlo sunīti, bet tas tā...:)) Visvairāk es nesapratu izrādes beigas ar Keiša/Vējoņa kauninošo, ieperošo, acu (un prātu?) atverošo runu. Jo pirms tam vēl caur (ap)smiekliem to visu ņēma. Proti, manuprāt, nav nekā trakāka uz teātra skatuves kā moralizēšana un acu atveroša pirksta kratīšana. Bet redzēju arī, ka cilvēkiem jumtu norāva tieši izrādes beigas - jo, redz, beidzot viens pasaka, KĀ IR. Ok, ok, vajag, bet ne no teātra skatuves. Tas, kas man liekas in ženeral apsveicami - ka LV vispār parādās politiķu cepināšanas kultūra - aļa Lampa (kas man, savukārt, patīk), kas mums pagaidām vēl ir bērna autiņos. Vai to vajag uz JRT skatuves? Es vēl neesmu ar sevi vienojusies. Ja nu tiešām vajag? Vārdu sakot, tik traki man nelikās, bet kopumā nevaru saprast izrādes mērķauditoriju - vai tiešām visi LV iedzīvotāji? Esmu vai nu iedomīga (jo man liekas, ka esmu par gudru šai izrādei), vai tiešām, tiešām pilnīgi un nemaz nesaprotu šo žanru. Iespējams, šo izrādi vnk nedrīkst mēģināt vērtēt kā visas citas izrādes.
Bet pieminētais Spriņģes slems, kas kļuva tik populārs, tik populārs bija vienas no lielākajām šausmām, ko pēdējā laikā biju redzējusi. Vēl aizvien gribu to atredzēt, atdzirdēt.