vēlreiz, šāds lasījums totāli ignorētu lielās atšķirības starp kristietību un islāmu. neesmu drošs, vai Velbeks mēģina iezīmēt šo atšķirības līniju (galu galā, islāmistus ievēl, jo blokam pievienojas katoļi), taču vietām jaušama milzīga nostalģija pēc kaut kā aizejoša, ka aiziet kaut kas labs un Eiropai strukturāli svarīgs gadu simtiem, kas turklāt vienlaikus ir eneiblojis visu to apgaismības/humānisma/sekulāro lietu, kuru vairāku darbu garumā Velbeks sort of kritizē. neticu, ka Velbeks neredz atšķirību starp katolicismu un citām kristietības formām. darbā tomēr ir neliela refleksija par kristietību, Vismanss, dievmāte, gandrīz-konversija, utml. vai nostaļģija saistās arī ar to?

katrā ziņā, Želve šo savu brīnišķīgo tēzi mierīgi varētu klāstīt poļiem, ungāriem, horvātiem, grieķiem, kuri savulaik gadu simtiem ir karojošu ar islāmu, acīmredzot kaut kādu atšķirību saskatot.

principā, visus viduslaikus vēl līdz 17. gs. Vīnes aplenkumam raksturo karš pret islāma ekspansiju, ja karš, tad jau kaut kādu atšķirību, ar vai bez visām nosacīti patriarhālajām, demogrāfiskajām etc lietām tomēr redz.

kas varbūt svarīgi arī Velbeka darba kontekstā - pat augstākajā un patriarhālākajā viduslaiku punktā, kaut vai trivialitāšu un ārējību ziņā, vienmēr ir bijis būtisks atšķirības moments - kristietība jau no pašiem sākumiem atvēl milzīgu telpu sievietes subjektivitātei, nevienā citā ābrahāmiskajā (un vēl veselā kaudzē reliģiju) nekas tāds nav iedomājams - iedomājies, viduslaikos ir simtiem sieviešu klosteru (sieviešu garīgums, reliģiozitāte, individualitāte - augsta subjektivitātes forma, kurpretim islama sievieti raksturo tieši burka, hidžābs, vesels regulāciju klāsts, pa-kļau-ša-nās), kurus vada sievietes, jā, iedomājies, kristīgajā viduslaiku Eiropā pat ir sievietes valdnieces un sievietes-karavadones, utml. varbūt tāpēc Velbeka varonis tik dziļi un skaisti reflektē par dievmāti?