---
Ko es darīju augustā.
Jāsāk ar to, ka pērngada nogalē notikušās apaļās dzīves jubilejas dēļ apņēmos būt tāda "Melānija Vanaga light" un sakārtot savu un savu radinieku privāto arhīvu – fotogrāfijas, vēstules, teātru programmiņas, miršanas apliecības, konferenču bedžus, izziņas par govs apsēklošanu u.tml. Starp citu, slimoju ar pļuškinismu, tāpēc man kopš 1995. gada ir neizmesti visi gada plānotāji, kuros savukārt ir neizmērojami interesanti ieraksti gan pa profesionālo, gan privāto, gan kultūrpatēriņa līniju. Visādu iemeslu dēļ kataloģizēšana tika atlikta un nu beidzot augustā ir sākusies. Ārkārtīgi interesanti, top arī garš, garš un detalizēts kartotēkas fails digitālā formā, kur tie visi artefakti ir aprakstīti. Savukārt pašiem artefaktiem vajadzēs apmēram 30 a4 formāta biezas saliekamas kartona mapes no "Jāņa Rozes" biroja preču nodaļas. Piecas ar pusi jau esmu piepildījis. Ceru līdz oktobrim novembrim pabeigt, un tad jau vēršu vaļā pēc nākamajiem daždesmit, vai arī, ja kādam pēcnācējam ievajadzēsies agrāk kaut ko par senčiem pētīt.
Nepieklājīgi lielā vecumā pirmoreiz izlasīju Kortāsara "Klasīšu spēli". Klusā cieņā noslīgstu ceļos. Kā es ļāvu šim ģeniālajam prātam ar sevi kā lasītāju rotaļāties! Kā es baudā stenēju, saredzot, kādas jaunas līdzpārdzīvojuma labirinta cilpas viņš man paver! Kā no sākuma pirmajās nodaļās ar nepatiku skatījos uz to pārgudro vervelēšanu un domāju, ka esmu par vecu, lai izrakstītu ciniskus citātus par gudra cilvēka garlaicībām, ciniska cilvēka nodevībām un tamlīdzīgiem "Remarks/Murakami"-PRO tipa izgājieniem; taču jau pēc 10-20 pirmajām nodaļām attieksmi mainīju par 180 grādiem. Savukārt pirmās daļas kulminācijas kāpinājumā (piedzeršanās ar bomžiem pie Sēnas) un otrās daļas kulminācijas kāpinājumā (vainas apziņa par Magas nāvi noved līdz vājprātam un suicidālai sēdēšanai uz trakonama palodzes) es biju tuvu katarses raudām. Un it kā ar to visu vēl nepietiktu, viņš trešajā daļā (kur jālēkā pa iepriekšējo daļu nodaļām) vēl pamanās nolasīt lekciju par to, kas ir laba literatūra un eksistences filosofija, kā arī ekselenti iemet pa spilgtam paskaidrojošam triepienam, kas liek vēl garšīgāk izdzīvot vēlreiz pirmās divas daļas! Nu vsjo – Hulio ir mans elks! :) Plus, protams, Trevelera un Orāsio attiecībās daudz saredzēju no sevis un Ūdra. Patīk redzēt, ka daudziem labiem cilvēkiem ir nācies ručīt ārā histēriskus egoistus no viņu sviestainās pašdievināšanas spirālēm.
(Tiesa gan, "Jumava" acīm redzami jau 2000-šo sākumā bija haltūristu kantoris, jo Raups daudz kur ir kļūdījies terminos, ko nav redaktors izķēris, plus arī tīri drukas kļūdas kaitina.)