---
Man "Stikli" patika. Ne jau tāpēc, ka man te kādam gribas pieglaimoties, bet tāpēc, ka man nemaz un nekur nebija kauns lasīšanas laikā, nebija sajūta, ka "latvieši jau nepavelk" vai ka "eksaltētās latvju prozaiķes spēlējas ar Lielajiem Vārdiem, un tāpēc paliek smieklīgas". Jo piekritīsiet taču – ir risks, ņemot latviešu romānu rokā, ka uz šiem grābekļiem būs uzkāpts. Vienlaikus tomēr jāatzīst, ka, piemēram, "Mātes pienu" ir rakstījusi pakāpi profesionālāka autore, jo tur spriedze burtiski tika kāpināta ik minūti, kamēr "Stiklos" dažbrīd likās – aha, te es redzu tev cauri, draudzenīt, kā tu gribi ar mani kā lasītāju paspēlēties. Bet uz to var pievērt acis, jo kopumā tā koncepcija "ģimenes tumšā pagātne kā vēlāko sūdu ietekmētājs + trauslais gars pret trulo sistēmu" patīkami atgādina abus šīs koncepcijas dižgarus – Heinrihu Bellu un Salmanu Rušdi. Un šai sakarā man dikti nepatika Rudītes recenzija "Irā", jo, ja tu 80% no recenzijas satura velti aplūkojamā darba ideoloģijai nevis literārajai kvalitātei, tad tas jau bīstami velk uz tikumības grozījumu veida domāšanu. Jo man daiļliteratūras darbā ir galvenais, kā tas ir uzrakstīts, nevis kādas idejas tas pārstāv. Man ir pilnīgi vienalga, vai rakstnieks slavē Ulmaņa režīmu vai peļ (enivei, viss šajā pasaulē ir relatīvs), galvenais, lai bauda lasīt.