Rienci
Visi vēstnieki, Grībauskaite un sabiedrības krējums gaidīja, protams, kas nu būs, jo - kā kultūras galvaspilsētu piedzemdēsi, tā arī nodzīvosi. Tie, kurus bija brīdinājuši ģenerālmēģinājumu redzējušie, teicās, ka būs peremudrijums. Tas nekas, nodomāju - vienmēr esmu aizstāvējis postmodernus šīzīgus operu iestudējumus, kad citi tos paļā, jo pa manam tik arhaisku žanru kā opera vispār mūsdienās jēga rādīt ir tikai tad, ja iegremdē provokācijas, šoka vai estētiskas disonanses mērcē. Tomēr šoreiz pirmais cēliens nevarēja tikt attaisnots ne ar ko.

Dāņu režisore gan programmiņā mums izskaidro, ka esot no garās Vāgnera operas izrāvusi īsus gabaliņus, tāpēc tas pasākums vispār neesot jāsauc par operu, bet opuss tēlos (kas nebija traucējis 2 lpp tālāk skaidri un gaiši uzrakstīt "opera divos cēlienos"). Ok, izrauj īsus gabaliņus, manis pēc, ja tā vajag, bet tad nesaliec tos kopā tik čābīgi! Inscenējuma lielāko simbolisko slodzi bija uzticēts nest ģeometrijai, ko veidoja personāžu atrašanās vietas dažādās mizanscēnās, un tas arī nolasījās - padevība, viltus, naids, neizlēmība, utt. Taču, lai šīs mizanscēnas nomainītos, pa vidu personāžiem bija jāpārvietojas, savukārt pārvietošanās risinājumos vairs nebija ne smakas no smukas simboliskas slodzes - tie bija vai nu kaut kādi amatieru teātra līmeņa samocīti pārskrējieni, vai arī īpatnas, tipa, tēlu raksturojošas kustības - erotiskas kaķenes līšana pa grīdu pāri visai skatuvei, dīvaina stārķa gaita, notupšanās kā kakājot (vienlaikus dziedot āriju, kurā tiek lūgts neizpildīt nāvessodu tēvam - well, kinda funny), etc.

Visu izglāba otrais cēliens, kad režisore acīmredzami bija izsmēlusi visu dīvaino gaitu un pārskrējienu vācelīti savā radošajā prātā, un nācās vien atgriezties pie vecā, labā normālā veida, kā mūsdienās stilīgi iestudēt operas - lāzeri, gaismu rotaļas, balerīnu iznācieni, etc. Man tiešām patika. Protams, paliek jautājums, kāpēc Mareunrols bija visam korim uzmaukuši galvā bitenieku cepures ar sejas tīkliņiem, bet pieņemsim, ka tā vajag. Ja nu tur kaut kur aizkulisēs ir pilns ar niknām bitēm.

Jūs jautāsiet, un kur tad Vāgners... Jā, Vāgners tiešām arī bija visā pasākumā vislabākā manta. Tieši tāpēc klanīšanās laikā vissirsnīgāk aplaudēju Pitrenam, kurš savu darbu paveica lieliski. Labprāt iegādātos kādu "Rienci" ierakstu un klausītos automašīnā pagarākos pārbraucienos.