Vērojumi
Nekad dzīvē (vai vismaz pārskatāmā atmiņā) nebiju nonācis tajā arhetipiskajā situācijā, ar kuru pilna literatūra un kino - ka regulāri tu atrodies publiskā vietā vienā un tajā pašā laikā un vēro apkārtni. Nu jau vairākus mēnešus divas reizes nedēļā vakaros apmēram 45 minūtes sēžu vienā kafejnīcā un, malkodams 50 gramus, lasot žurnālu vai grāmatu, gaidu, kad bērns beigs treniņu. OMG, cik pateicīga vide novērojumiem, kā nožēloju, ka man nav, piemēram, anonymous stāstnieka talanta!

Piemēram, ir viens īss, klasiski jancīgi ģērbies - ar bikšu galiem, kas nekac potītes, dīvainas formas mētelīti, krāsotiem matiem, uz gadiem 65, nu precīzs
maniaks - vienmēr vienā un tajā pašā laikā atnāk paēst vakariņas, dažreiz dusmīgi lūr uz visiem, dažreiz runājas ar oficiantēm, kuras neveiksmīgi cenšas neizrādīt riebumu.

Tad ir divas, kas izskatās pēc darba vadītājas un grāda kandidātes. Vienmēr atnāk vienā un tajā pašā laikā, paņem kafiju un pīrādziņus, izliek uz galda kaut ko, kas (cik nu man neuzkrītoši iespējams ielūrēt) saistīts ar latviešu - krievu filoloģijas jautājumiem - grāmatas, kopijas uz A3 ar kaut kādiem tekstiem. Vecākā viemēr par pilīti vulgārāk saposusies nekā piedienētu viņas gadiem, izkaifo to, ka ir autoritāte jaunākajai, kura varbūt tikai izliekas pieglaimīga, jo viņai tas var noderēt. Jaunākā ieturēta, rezervēti ģērbta, ar ķermeņa valodu demonstrē ieinteresētību un respektu pret vecāko.

Vienu dienu bija divi pavisam smieklīgi - viens arhetipisks 40-gadnieku krīze, otra - ar pīrsingu degunā, kliedzoši vulgāra. Tas savukārt pēc pilnas programmas atlaiž visu, ko pa manam nevajadzētu tādā reizē darīt, bet, protams, ka ko nu es te jaucos - skaidrs, ka tas nostrādā. Gan telefonsaruna, pēc kuras tiek skaidrots, ka sarunas partneris ir liels čiekurs, kurš joprojām, "redz, ar mani konsultējas", gan par to, ka sieva "man ir labākais draugs, bet mīlestība ir beigusies, jo mīlestībai jābūt kaut kam tādam!", gan par to, kā meita pusaudze sagādā problēmas. Šarmētājs, ibio!

Vakar divas arī līdz šim neredzētas uzradās. Kaut ko čaloja, ko piespiedu sevi nesadzirdēt, jo "Prāgas kapsēta" bija kudiš interesantāka, bet beigās, kad šīs piecēlās kājās uz iešanu, un, ģērbjot mētelīšus runājās, tad nevarēju nepiefiksēt:
- Kristaps stāstīja, kā tu esot aizstāvējusies baigajos mini svārkos, hahahaha!
- Jā, kā teica žurnālā: vienalga, vai tu zini, bet galvenais, kā tu saģērbies.
- Nu jā, bet citiem pasniedzējiem atkal esot tā, ka, ja tu esi mini svārkos, tad izdzen ārā.