Bērnkopība...
Kamēr bērni ir zīdainīši, bija šausmīgi bail viņus sabojāt (zīdainīts manā uztverē ir mazs un nesabojāts, visas nākotnes iespējas un scenāriji), tāpēc uztraucos, bēdājos, protams, baidījos būt slikta mamma, bet tas bija tik miglaini un nenoteikti, kā jau visi iespējamie nākotnes scenāriji, kas nekad nepiepildās.

Tagad viņi jau ir vecumā, kad redzu, ka ir gan sabojāti, un kas ir sabojāts. Tas sāp. Un tagad ir riktīgi sūdīgi. Man.

Tāda sajūta, ka, lai kaut ko salabotu, vispirms tas bērns ir jāsalauž. Es ar savu raksturu to nevaru, man ir bail. Un kā es varu būt pārliecināta par rezultātu??