manas vecās, mīļotās ļaunās domas
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Monday, April 1st, 2019
| Time |
Event |
| 9:53a |
Bērnkopība...
Kamēr bērni ir zīdainīši, bija šausmīgi bail viņus sabojāt (zīdainīts manā uztverē ir mazs un nesabojāts, visas nākotnes iespējas un scenāriji), tāpēc uztraucos, bēdājos, protams, baidījos būt slikta mamma, bet tas bija tik miglaini un nenoteikti, kā jau visi iespējamie nākotnes scenāriji, kas nekad nepiepildās.
Tagad viņi jau ir vecumā, kad redzu, ka ir gan sabojāti, un kas ir sabojāts. Tas sāp. Un tagad ir riktīgi sūdīgi. Man.
Tāda sajūta, ka, lai kaut ko salabotu, vispirms tas bērns ir jāsalauž. Es ar savu raksturu to nevaru, man ir bail. Un kā es varu būt pārliecināta par rezultātu?? | | 10:02a |
vācēji, atgružošanās
Un kas man lika lasīt grāmatiņu par "dzīvi mainošo mājās kārtošanu"??
Vispirms jau es sapratu, ka es nekad neizdarīšu kā tajā grāmatiņā rakstīts, tieši tāpēc, ka man domāšana ir nepiemērota.
Man liekas, paldies dievam, es vismaz neesmu vācēja - uz mājām neko lieku neenesu, - tieši otrādi, pat ja ir kaut kāds impulss, ka kaut ko tā kā vajadzētu, nesteidzos ar pirkšanu, bet pēc tam izdomāju, ka vispār taču ekselenti var iztikt tāpat. Bet, ja lieta uzrodas, tad man to ir žēl izmest. Vecais labais kara/padomju/nabadzības domāšanas modelis - ja nu noder?? Kad izmetīšu -tad ievajadzēsies!! Bet to taču varēs pāršūt, pagatavot no tā kaut ko citu... kad vajadzēs, nebūs naudas nopirkt... Utt...
Tātad, es nevaru iztīrīt savu māju... Tātad, man ir kaut kāda kara/padomju/nabadzības domāšana... Atkal iemesls sevi sāpināt. Bet ar ko tur lepoties?? Var jau drusku to nomaskēt ar "zaļo domāšnu", bet nu tomēr... |
|