Svētdienas piedzīvojumi
Svētdien biju Jēkaba Katedrālē uz Dievkalpjumu. Pēc tam daudz runāju ar brāli Leonu, kas ir mans miesīgs brālis. :)). Un radās daudz domu.
Pirmām kārtām man jau sen liekas, ka kristīgajās baznīcās trūkst misticisma, rituālu, nu kaut kā TĀDA. Ir ērģeles, kuru mūzika „kustina sirdis”, ir kaut kādi rituāli, ir sakramenti. It kā viss ir, bet tajā pašā laikā tā – visu laiku tāda kušināšanas sajūta. Mēs jau neko, mēs te tā klusiņām, pieklājīgi. Tāda sajūta, ka pati baznīca līdz ar visu pasauli kļūst arvien racionālāka, un mēģina visu skaidrot racionāli, un tieši uz tā baigi zaudē.
Un tad es aizdomājos kāda tad ir galvenā dievkalpojuma jēga?? Sprediķis?? Nu, sprediķis ir jauki, mācītājs pamāca savu draudzi, bet tas ir tikai tā. Tā dziedāšana un lūgšnas – jā, neviena no tām nav nejauši izvēlēta, katrai no tām ir sava jēga, vismaz var nopirkt grāmatiņu ar skaidrojumiem un izlasīt, bet... Bet galvenais dievkalpojuma brīdis ir kad maize un vīns pārvēršas Jēzus miesā un asinīs. Tas tad arī ir tas mistiskais brīdis, un galvenā visas nākšanas uz baznīcu, lūgšanu un dzidāšanas jēga – kulminācija!! (Bet nez kāpēc, un varbūt tā ir tikai mana personīgā pieredze, bet kaut kā aiz visas dziedāšanas un tā nekad netiek UZSVĒRTS, ka vot šis ir tas galvenais brīdis.) Un tad es aizdomājos, kas tad tas vispār ir?? Kristīgā ticība balstās uz pārleicību, ka Jēzus tika pienaglots pie krusta „par mūsu grēkiem”, nomira, un trešā dienā augšāmcēlās. Nu super!! Augšāmcelšanās!! Mūžīgā dzīvošana!! Visi grēki piedoti!! Ko vēl vairāk cilvēkam vajag?? Bet dievkalpojuma galvenajā mistiskajā brīdī ne īpaši tiek izcelta tā nomiršana, un ne īpaši arī augšāmcelšanās. Tiek pieminēts pavisam cits „notikums” no Jēzus dzīves – pēdējais vakarēdiens!! Šovakar vakarā palasīšu jauno derību latviešu valodā, kur šis notikums ir aprakstīts, atzīšos, vēl neesmu saņēmusies izdarīt, kaut arī paprātuļot patīk. Jo prātā jau ir klasiskais šī notikuma apraksts – vakarā, pirms savām ciešanām, Jēzus saaicina savus mācekļus uz svētku vakariņām, pirms kurām mazgā viņiem kājas, tad visi sasēžas ap galdu, Jēzus svēta maizi, un saka: „Tā ir mana miesa – ēdiet! Tās ir manas asinis – dzeriet!” vēl viņš pareģo, ka Pēteris viņu „noliegs”. Vot arī īss kopsavilkums, diez vai kādam katolim paprasot, viņš pastāstīs vairāk...
Un šajā svētdienas sprediķī starp visu tekstu tika izstāstīts stāstiņš – vecāmāte ar mazdēlu, mazdēls zog, vecaijmātei ļoti sāp sirds, un vienu dienu mazdēls atnāk mājās, un redz, ka vecāmāte ir sevi savainojusi sevi ar naglām, tāpēc, ka redz, mazdēls zog. Es uzreiz iedomājos – vot stulba vecmāte, viņai ir līdzatkarības un vispār atteicību problēmas, tas pirmkārt, otrkārt, viņa risina savas psihiskās problēmas kā nenobriedis pusaudzis – savainojot sevi, radot sev fiziskas sāpes. Un tad es atkal aizdomājos par pēdējām vakariņām.... Jēzus jau kādu laiku ir staigājis apkārt un sludinājis. Viņam pat ir grupiņa mācekļu. Viņam pakaļ vazājas viņa māte un vēl kaut kādas sievietes. Viņš sludina, arī dziedina, dara visādus brīnumus. Bet sūdi briest!! Vietējiem garīgajiem līderiem nepatīk, ka viņš musina tautu, ka cilvēki nestrādā, bet staigā apkārt. Viņam mēģina piesiet, ka viņš mudina tautu nemaksāt nodokļus. Nesanāk. Bet sūdi briest!! Ne jau visi saprot, ko viņš tur stāsta un aizrautīgi klausās, jo redz, kad pēc tam jau kad bija jāizvēlas starp viņu un Barabu tauta izvēlējās Barabu, tātad kāda cita idejas cilvēkos bija pat spēcīgākas par Jēzus idejām. Un kur ir viedokļu šķiršanās, tur - loģiski ir labvēļi un nelabvēļi. Gan jau Jēzus nav muļķis un saprot, ka labi tas nebeigsies, gan jau cilvēki apkārt runā un viņš dzird, ka varbūt patiešām jau romiešu ierēdņi par viņu ieinteresējušies, kas viņš par putnu. Un galu galā – Jānim Kristītājam arī galvu nocirta, tas gan bija pasen, bet nu tomēr. Nu un tad nu vienu vakaru Jēzus patiešām saprot, vai uzzina, ka jau ir „parakstīta pevēle” par apcietināšanu. Un viņa paša mācekļi, johaidī ar ārā, - strīdās, kurš būs lielāks debesu valstībā, bet varbūt nemaz ne debesu valstībā, bet tepat, viņa radītajā kopienā. Un ir kopīgā kase, kas izveidota, lai visiem nevajadzētu ar to sūda naudu ņemties, bet par to ar visu laiku problēmas un strīdi. Un vot sludini, sludini, māci māci, a tevi tāpat neviens nesaprot!! Pat pabaro veselu lērumu cilvēku principā "ne no kā", bet visi to uztver kā pašu par sevi saprotamu!! Bļin, es iedomājos sevi Jēzus vietā!! Vot sirds pilna ar kaut ko lielu un skaistu, un mēģini to iestāstīt citiem cilvēkiem, a viņi tāpat nesaprot!! Un nesaprot!! It kā saka, ka saprot, bet kad redzi, ko viņi dara, - nu galīgākās glupības. Un redz- „pavēle par nošaušanu”ar jau principā parakstīta... Nu vai tur sirds neaptecēsies?? Var jau protams mukt!! Bet kāda jēga – sirds aicinājums ir sludināt, mācīt!! Agri vai vēl no kaut kurienes izraks un nošaus!! Jēzus izvēlas palikt. Un viņam arī varbūt liekas, nu kā tādam pusaudzim, - vot NOMIRŠU, UN JUMS VISIEM BŪS ŽĒL, UN TAD JŪS SAPRATĪSIET, CIK ES BIJU LABS!! Nu lūk, un Jēzus paliek. Bet vēl ir svētku priekšvakars, vēl var patusēties. Bet kopā ar šitiem te – mācekļiem!! Kas viņu nesaprot!! Kas viņu JAU ir nodevuši, un ne tikai kā Jūda – varas iestādēm, bet vienkārši viņu nesaprotot, nedarot tā, kā viņš redz, ka būtu labi un pareizi. Tāpēc principā ir vienalga, kurš ar viņu kopā mērc roku bļodā - visi ir vainīgi. Un Jēzus mazohisitiski paņirgājas par sevi – mazgā savā mācekļiem kājas!! Un, man liekas, viņam gribētos iegrūzt to maizi saviem mācekļiem sejā - ēdiet, jūs kanibāli, jūs dzirdējāt manu mācību, bet nesapratāt, jūs mani dzīvu apēdat!! Bļin, dzeriet un aizrijaties, jūs vampīri, kas tikai grib, un lūdz no manis visu ko!! Un Tu Pēteri, bļin, te tagad drošībā, starp savējiem, baigais varonis, droši vien jau esi izlielijies, ka 100 romiešus nositīsi,, bet es gan tevi, lauķi, pazīstu, un zinu, ko darīsi, kad draudēs briesmas tavai dzīvībai!! Bikses piečurāsi, vot ko tu darīsi!! Un Jēzum tik ļoti sāp sirds, ka viņš kā tā vecāmāte savainojas, gan ne pats, bet ļauj, lai citi viņam dara pāri, jo vismaz tā viņš var atvieglot savas sirds/garīgās/psihiskās sāpes. (UN beigās, es tā arī neesmu sapratusi, kā to vispār nav izrediģējuši ārā, bet pat latviešu tulkojumā taču skaidri un gaiši ierakstīts, ka viņš baļuj - "Mans dievs, mans dievs, kāpēc tu esi mani atstājis!!")
Un šīs dīvainās vakariņas ir tas galvenais katras svētdienas dievkalpojuma mistiskais brīdis?? Un kur tur galveinais, ko kā Pāvils no Tarsas teica, ja Jēzus nav augšāmcēlies, tad ticībai nav nekāda pamata un jēgas. Kur šājā rituālā ir augšāmcelšanās??
Es nezinu. Ja man vajadzētu izveidot rituālu neko nezinot par to, kas notiek mūsdienu baznīcās, bet zinot stāstu par Jēzu, es kautu aitas – „dieva jērus”, šķetinātu zarnas un škaidītu asinis!! ne jau maizē pārvērstu Jēzu, bet patiešām identificētu to ar miesu, gaļu. Lai cilvēki redz vardarbību un aizdomājas, ka kā to jēru ar saviem grēkiem viņi galina nost CILVĒKU!! Ar savu maziskumu, naidu, aprunāšanu, neicietību, saviem kompleksiem, intrigām!! Un ne jau tikai Cilvēku –Jēzu, bet jebkuru CILVĒKU!! Tas būtu par to miršanas, par mūsu grēkiem daļu. Bet augšāmcelšanos varētu identificēt ar to pašu tukšo kapu. Ar tukšu prātu!! OMMMM !!! Ai, nu labi, tas tā, es nezinu, es jau neesmu nedz gudra, nedz man par to spriest, nedz jaunu mācību sludināt.
Bet prātuļot man patīk, un es vēl piebildīšu par svētdienas sprediķa pašu pēdējo daļu. Tajā sāka dolbīt, ka ticībā visu laiku vajag „progresēt”, ka nedrīkst „apstāties ticībā”, jo apstāšanās jau ir regress. Tantiņām jau droši vien patīk, un vakarā viņas nosakitīs nevis vienu rožukroņa daļu, bet visas trīs. Bet man bija šoks - WTF?? Tipisks kapitālistikās domāšanas modelis – tik uz priekšu, uz priekšu, apstāšanās ir krišana atpakaļ. Kaut gan no otras puses – tā jau laikam ir!! Kapitālisms ir radies zemēs, kurās valdošās ir kristīgās ticības. Bet vai ticībā vispār var progeresēt?? Brālis pameta ideju, ka var tikai vai nu ticēt, vai arī neticēt. Ja Dievs saka, ka jānogalina savs bērns – tad ir tikai divi varinati- vai nu to bērnu nogalināt, vai nenogalināt. Un, ja bērnu nenogalini, tad netici. Bet ej nu sazin, kā īsti ir, jo mūsdienās Dievs nemēdz runāt no degošiem krūmiem, pieprasot upurēt bērnus, bet, ja arī ar kādu runā, tad tas noteikti vien ir ieslodzīts Tvaika ielā un netiek saviem bērniem klāt, tā kā nevar pārbaudīt savu ticību. Ai, par to vēl jāpadomā. Pa galvu maisās tādi jēdzieni kā „Ticība ir dāvana” un „Nevis kam tu tici, bet kā tu tici” utt.