PLACEBO
Mani tā par velti paķēra uz PLACEBO koncertu, un es tā arī aizgāju. Bija interesanti no tāda viedokļa, ka biļetes bija uz sēdvietām, ko arī izmantoju. Tā kā neesmu nekāds šīs grupas fans, tad sēdēju, skatījos un domāju. Koncerts patika, - visi strādā, ir savās vietās un pilda savu uzdevumu. Ir izdomāts, kā aizpildīt pauzi starp iesildītājgrupu un īsto konci. Jauki!!
Bet tikai interesanti, kā tas ir - radīt dziesmu, mūziku, no savas sirds, no savas pārliecības, noslēgt līgumu ar milzīgu ierakstu kompāniju un braukt lielā koncertturnejā, uzstāties pūļa priekšā, dot darbu daudziem skaņu tehniķiem un visādam tādam personālam, un kaut kur pa visu - mēģināt radīt nākošās dziesmas?? Tāds pašas vai savādākas, kā tās, kuras dziedi, bet vismaz tik pat pārdodamas, lai ierakstu kompānija nesāk dusmoties, un gan jau tādas, kas arī būtu no sirds, lai pašam nebūtu kauns dziedāt, bet pie reizes arī tādas, lai varētu braukt nākošā koncertturnejā un dot darbu skaņu tehniķiem un daudziem citiem cilvēkiem, kam jābaro savi bērni. Protams, skatuvei piemīt kaut kas īpašs. Tā dod enerģiju. Tā dod pa smadzenēm. Bet kā tas ir, ja nemaz negribas dziedāt/spēlēt, bet līgums ir noslēgts un jābrauc?? Man sametās viņu žēl, man likās, labāk būtu, ja viņi varētu rakstīt dziesmas, vakarā dzert alu, vai ko nu kurš dzer, un izdomāt, o, davai nākošnedēļ braucam padziedāt uz Rīgu?? Un aizbraukt un padziedāt, pastaigāt pa pilsētu, un braukt mājās dzert alu, vai ko kurš dzer. Nu jā, bet dzīve ir dzīve...
Ja es būtu fane, es tik tālu neaizdomātos. Es gribētu redzēt/dzirdēt, un man būtu vienalga, kā tas top. Es dabūtu pa samdzenēm savu adrenalīnu un endorfīnu devu, lēkātu, dziedātu līdzi un justos laimīga. Sanāk, ka fani ir nežēlīgi.
Paradoks...