bet vispār, neviens jau tāpat neticēs, ka tā bija
Bet bija tā, ka es biju drusciņ pārsteigta par filmu "Matriks", jo jau pirms šīs filmas noskatīšanās biju izštukojusi, ka Dievs ir enerģija. Un enerģijai vajag darbību, lai tā pastāvētu. Nu, un tāpēc Dievs radīja cilvēku, lai tas viņu, kā tāda baterijiņa nodrošinātu ar savu enerģiju, - savu mīlestību, lūgšanām, pazemību, ciešanām, naidu. (Izsmalcinātākā varinatā to visu vēl var dalīt starp dievu un sātanu.) Pasaule tikausi radīta, kur nolikt to cilvēku, lai tas viss notiktu, darbotos. Viss ir pa īstam - šī pasaule, bet jēga cilvēciskajam būt tāda pati kā Matriksā, tikai izejas nav un nav. Un šī doma radīja kaut kādu žēlumu, naidu, netaisnības sajūtu.
Tikai vēlāk samierinājos aizdomājoties, ka taču, katra cilvēka pirmsākums iespējams ir Dieva enerģijas impulss. Tātad, principā, cilvēks ir Dievs, tikai tādā formā, kādā var darboties un nodrošināt enerģijas plūsmu. Nu tad tur tālāk var visu ko aizdomāties, kas tad īsti notiek pēc nomiršanas. Nomirt, nebūt jau negribas, to nav iespējams iedomāties. Varbūt tieši tāpēc, lai kustētos, darbotos, ciestu, lai radītais plāns - enerģijas plūsmas mehānisms darbotos.