Apziņas, kas spēj savstarpēji konaktēties....
Es tomēr esmu augusi/audzināta kristīgā, un iespējams tāpēc es cilvēku (sevi) it viegi sadalu divās daļas - ķermenis (t.i., ķermenis, instinkti, viss neapzinīgais, kas vienkārši notiek)) un apzinīgais prāts, gars. Sen sen sv. Pāvils rakstīja kaut ko, ko aptuveni atceros: "Gars ir stiprs, bet miesa ir vāja. Un es daru to, ko negribu."
Dzīvojot dzīvi nakas secinat, ka es arī daru to, ko gribu/negribu, par spīti tam, ka apzinīgais prāts saka pretējo. Vai arī klausu apzinīgajam prātam, bet tad tā sanāk kā cīņa ar sevi - ar savu ķermeni.

Varbūt tā vienkārši ir viegla šizofrēnija??

Ja jau es strīdos ar biķimisko labrotoriju, ko augstprātīgi saucu par tikai savu ķermeni...