...
Pirms kāda laika ciemojos cilmes ģimenē - pie mammas un tā. Grozoties pa istabu, deguna augstumā grāmatplauktā ieraudzīju - G. Garsija Markess. Var redzēt, ka vēl padomju laika izdevums. Es māsai prasu: "Esi lasījusi??" "Nē." "Kāpēc, tas taču Markess, tagad visi te jūsmo par viņa simts vientulības gadiem un tā... " "Tās ir jaunas grāmatas spīdīgos vāciņos?? " "Jap." "Nu tāpēc arī jūsmo." (Saruna rekonstruēta aptuveni).
Paņēmu palasīties. Stāsti. Satura rādītāja otrais no augšas "Pulkvedim neviens neraksta." Ņji užeļi tas pats?? Rīgā taču ir tusiņvieta "Pulkvediem neviens neraksta", kurā man vienu pavasari tīri labi patika dzerstīties. Un visu laiku bija doma, ka tam nosaukumam apakšā ir kaut kas liels, noslēpumains, īpašs. Padomāju, kāda gan es esmu tjemnotā, tāpēc tūliņ pat jāizlasa, jāaizpilda robs savā izglītībā!!
Izlasīju. Nu i kas tur tāds?? Normāls stāsts neparko. Bet varbūt tas nav tas stāsts??
Bet varbūt vienkārši tāda daiļliteratūra... Kāda jēga??