pakasīju pakausi...
Kopējā ainā iederētos revolveris manā rokā. Piepeši tas tur arī parādās. Domīgs aplūkoju to un nolemju izmantot šo negaidīto likteņa dāvanu. Atskan šāviens. Asiņu peļķe uz grīdas. Kails ķermenis raustās pirmsnāves konvulsijās. Pēkšņi atceros viņu. Nelaikā, bet ko darīt. Pēdējiem spēkiem masturbēju un beidzot, kad jau sāk likties, ka vairs nepaspēšu, izšļācas spermas strūkla. No manas rīkles izlaužas gārdzoši triumfējoši smiekli. Sanāca! (samurajs)


Nē, manuprāt šitas nu nekādīgi neiet cauri. Ja šauj galvā, kur taču pārsvarā šauj pašnāvnieki, tad ir beigts un pagalam. Vai arī galīgi dulns, kamēr nomirst. Vēl jau varētu iešaut vēderā. Bet tur noteikti vien ir makten sāpīgi, un diez vai līdz masturbēšanai tiek, sanāk viena vienīga bļaušana. Un var arī nenomirt... (Vienam manam jaunības paziņam iešāva vēderā. Cik es viņu pēc tam pazinu, no gultas viņš cēlās palīdzot ar rokām, nevis kā normāli cilvēki - nemaz neaizdomājoties, - ar presītes palīdzību.) Nu, vēl ir krūtis, bet tajās ir šausmīgi neerti iešaut.
Šādā situācijā iesaku pakāršanos, jo šis process pats par sevi rada spēcīgu orgasmu.