Nenotikušas atmiņas
Skatījos uz tādu iemīlējušos skolēnu pārīti, kas bužinājās pieturā, un domāju - cik daudz tomēr esmu zaudējusi, nepiedzīvojot tādu kārtīgu skolas laika iemīlēšanos komplektā ar visām hormonu vētrām un raudāšanu spilvenā. Varēju taču krāsot lūpas un tikties ar puisi pie Laimas pulksteņa, sadoties rociņās un klīst pa Bastejkalnu, jo kabatas nauda neko vairāk neļauj, dzert lētu alu un pēc tam skolas solā ķiķināt ar draudzenēm, visos sīkumos apspriežot, kā viņš uz mani skatījās un kā mēģināja pabāzt roku zem drēbēm. Visu laiku jūtot tādu kā nicinājumu pret to nabaga puiku un plaukstošu savas sievišķās varas apziņu. Un pēc tam brēkt tām pašām padumjajām draudzenēm uz pleca, jo viņš vasaras brīvlaikā aizbrauca kaut kur bez manis un tagad mēs laikam vairs nestaigājam viens ar otru.

Jā, man patiešām žēl, ka tas viss nenotika. Tagad būtu interesanti atcerēties.