Latviešu literatūru no malas vērojot, neizpratni raisa kāda interesanta parādība. Kāpēc šeit tik populāri ir īsie literārie žanri? Tikai stāsti, miniatūras, epifānijas un esejas, par dzeju nemaz nerunājot. Kāpēc tik reti parādās kāds romāns? Ja es būtu ciniķe, tad teiktu, ka gan autoriem, gan auditorijai trūkst pacietības kaut kam garākam, kas prasa vairāk darba. Bet pieņemsim, ka es neesmu ciniķe. Kāpēc?