Obligātā literatūra
Oficiāli paziņoju, ka man ir jauna aizraušanās - grieķu klasika. Homērs ir visu laiku dižākais poēts, Eshils un Eiripīds sit pušu visus moderno lugu autorus (frāze "Es - važās kaltais dievs!" jau vien ir pielūgsmes vērta) utt., un tā joprojām.

Dīvainākais, ka man obligātajā literatūrā 10.klasē ietilpa grieķu traģēdijas, no kurām es neatceros absolūti neko. Man bija jālasa un pat jāanalizē "Mēdeja" - viens no labākajiem šī žanra darbiem. Nekādu emociju. Labi vismaz, ka nav palicis dziļš naids pret to (Raiņa daiļradei, ko mocīju veselu semestri, tā nepaveicās :D).

Tagad es domāju, kāpēc tā. Varbūt es toreiz vēl nebiju pietiekami izaugusi, lai prastu šo ģenialitāti novērtēt? Varbūt vienkārši ierunājās iedzimtā pretestība pret obligāto, analizējamo literatūru. Bet jebkurā gadījumā - vai ir jēga likt bērniem lasīt grāmatas, kurām viņi vēl nav gatavi? Var jau, protams, teikt, ka pretējā gadījumā viņi grāmatas vienkārši nelasīs vispār (izņemot Hariju Poteru). Un tomēr - es biju vienīgā visā klasē, kurai patika "Dvēseļu putenis". Visi pārējie vaidēja un stenēja par grāmatas biezumu.

Secinājums: obligātā literatūra ir ārkārtīgi kutelīgs temats. Labākais, uz ko skolotājs var cerēt, ir, ka cilvēks pēc kāda laika grāmatu atcerēsies, vēlreiz uzmeklēs un varbūt pratīs novērtēt.