Nerealitāte
Nupat piefiksēju, ka nekad neesmu pārstājusi gaidīt, ka pēc kāda manis izteikta joka atskanēs mehāniskā situāciju komēdiju smieklu šalts vai arī aina manu acu priekšā lēnām pāries citā kadrā. Atmiņā nāk reiz dzirdēts stāsts par dziedātāju, kura teica, ka visu mūžu sapņojusi, ka skrien pa pļavu un skan mūzika. Tad reiz viņa nonāca pļavā, metās skriet, bet mūzika tā arī neatskanēja.

Man bieži bijis apmēram tāpat. Vēl tagad nesaprotu, kāpēc dzīve nevar būt kā videoklips.