es ienīstu šādu laiku! bija plānots ar ričukiem aizbraukt uz Siguldu, bet tagad pat ārā no mājas negribas iet, bail, ka vēl neaizpūš.

vakar pamostoties pēc redzētā sapņa, kurā skrienu maratonu, secināju, ka jāiet skriet. apģerbos un devos ārā ar domu, ka nedaudz paskriešu. rezultātā noskrēju divas stundas, pa visiem iespējamiem ceļu/neceļu segumiem. kilometrāžu nepateikšu, bet lai arī ĻOTI sen nebiju skrējusi, tomēr lēni to darīt nemāku. ik pa laikam sevi centos piebremzēt, lai pirmajā reizē baigi nesaforsētu, bet velti. aizskrēju uz mežu, kur mēs vienu dienu ar keksiņiem braucām meklēt "garos kalnus", tad nonācu uz sliedēm un nespēju pretoties kārdinājumam arī pa tām paskriet. pa tām noskrēju kādus 2 km, bet sajūta apokaliptiska - abās pusēs biezs mežš, bet es viena vicoju pa sliedēm, dzirdamas tikai putnu balsis un mani soļi, atsitoties pret šķembām. vēlāk, gan nācās meklēt kādu taku, kas izvestu kaut kur ārā.
laimes hormons izstrādājās mežonīgā daudzumā, kādam laikam pietiks.

pagājušajā nedēļas nogalē biju ērgļos 3 firmu sportakjādē. tās firmas priekšnieka secinājums, kurai es "it kā" biju pievienojusies. pēc tam, kad 3 vārtu un divu bumbu futbolā biju brutāli nogāzusi viena arhitektūras biroja īpašnieku, jo viņš iepriekš vienu no maniem draugiem, kas stāvēja vārtos, bija saķēris un nekaunīgi sāka spārdīt, kamēr citi sita bumbas vārtos. vēlāk attaisnodamies, ka tas bijis tikai joks. kļuvu tik nikna, ka visu pārējo spēles laiku medīju viņu un labu momentu, lai paveiktu plānoto. un tad tas radās - viņam bija bumba un man bija iemesls. ieskrējos, lai it kā atņemtu bumbu, bet tā vietā uzlecu ar visu spēku viņam ar plecu virsū un nekaunīgi nogrūdu slapjajā zālē. šis izripinājās un neko nesaprata. bet pāŗejie viņa komandas biedri smējās. ( tādu raženu, bravurīgu vīru gar zemi nolika smalciņš meitēns). secinājums - nu nevajag aiztikt manus draugus. būs slikti..
pārējo sacensību laiku, viņš uz mani skatījās ar tik niknuma pilnām acīm, ka šķita tās tulīt izsprāgs, bet manus trīs 2. vietu diplomus rakstīja ļoti negribīgi.

- "tu esi no tām meitenēm, kas nebaidās, vai ne?"
- "jā"
- "ak dievs!"


neskaitot šo gadījumu, pavadīju divas lieliskas, lai arī lietainas dienas, skaistā pilsētā, iepazinos ar fantastiskiem un interesantiem cilvēkiem. bet galvenais - izlādējos. nākamajā dienā, gan neviens no mums nebija spējīgs izlīst no gultas, kur nu vēl pakustēties, katrs solis bija milzīgas sāpēs, bet kāpnes - lielākais bieds.

cilvēkiem vajag tikai pieminēt vārdu "atlaides", lai tie kā traki gāztu un vandītu veikalus, stundām stāvētu mežonīgās rindās, lai nopirktu kaut kādus sūdus. masu psihoze.

spice..



pēc pilsoņu kara..

man būs perfekst atvaļinājums!!!!
tagad tajā iekļaujas arī OPEN'ER 2009!! hell yeah!

tauriņi vēderā dejo salsu.

vakar nomīti vairāk par 120 km, bet šodien 13 h uz kājām darbā. nākamās trīs dienas darbs + eksāmeni. (par laimi pēdējie)
hārdkors mīļie!

P.S. 25. jūnijā uz Melno piektdienu, jo tur The Black Dahlia Murder!
Jā, un Seborrhea spēlēs pēc ieilguša pārtraukuma.

Izrädäs, ka esmu päräk labi iemäcìjusies savaldìt savas dusmas. Soreiz nevajadzèja! Kaut käda veca ÇäÇa nevarèja man 5 min izsist bileti, un rezultätä brìdì, kad piebraucu pie vilciena, tas savukärt aizbrauca. Pilnìgi slapja tur stävèju un gribéjäs bljaut visus man zinämos necenzètos värdus. Johaidì! Käpèc tädas vecas krabes statu samazinäsana neskar, bet jaunos, potencionälos darbiniekus laiz valjä vienu pèc otra!?
Brìdì, kad iestümu savu ricuku atpakal ieksä stacijä, krabe izklumburoja no sava bunkura.

šodien darbā ierados mehāniķiem cienīgā paskatā - abas rokas noķēpātas ar eļļu un kaut kā pat biju pamanījusies uzkleksēt arī sejai. Eh! no rīta sajutos šaušalīgi bezspēcīga, jo lielā ātrumā minoties uz darbu, ričukam pamanījās nokrist ķēde un iestrēgt starp zobratu un rāmi tik spēcīgi, ka pati nespēju izraut ārā. (bet es tak vienmēr visu pati varu).
neveiksmīgi nočakarējos krietnu brīdi, līdz sāku lūkoties pēc kāda pretējā dzimuma pārstāvja pēc palīdzības. par laimi viens pamanījās uzrasties pie horizonta un izpestīt no likstas. bet tagad sāp abas kājas, jo ķēdei noraujoties tās kārtīgi sasitu un uzmaucos virsū stūrei.
jes!! tas, lai nedomāju, ka pasakā dzīvoju! jo no rīta tiešām bija sajūta, ka lidoju vismaz metru virs zemes ( uz ceļu vajag skatīties, nevis pa mākoņiem lidināties).

actiņas liptin līp ciet, bet ir jāturpina mācīties. van damit!

es esmu negause.

Un vēl ir liela vēlme noorganizēt braucienu uz Ķemeru dabas takām.( karte )

Tā.. es patiešām ļoti cenšos, lai varētu atvērt acis pietiekami plaši un ķerties klāt mācībām, bet šobrīd tas pat šķiet, kā neiespējamā misija. Vismaz vakardiena bija jauka un galvenais aktīva, jo visu 6dienu un tās nakti līdz 6:30 no rīta rakstīju savu priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas analīzi, kuras nosūtīšanai dedlains bija nolikts uz 7dienu. Nevarētu teikt, ka veikli, tomēr pabeidzu un pat esmu apmierināta ar rezultātu. Aizgāju pāris stundiņas pačučēt, taču jau pirms 12tiem stutējos augšā, jo biju nolēmusi, ka vismaz vienu dienu nedrīkst izčakarēt ar mācībām, tāpēc ieteicu rakarim izmest kādu līkumu ar labākajiem draugiem - velo (protams!). Izbraukājāmies pa pilsētu, nopirkām savām mammām kārumus un no sākuma devāmies uz maniem laukiem, taču diemžēl nācās secināt, ka mamma aizbraukusi uz koncertu Jelgavas kultūras namā. Nu, nekas1 nobaudījām pirmos svaigos salātiņus no redīsiem, likiem un mazām salātu lapiņām. Sabučoju savu omi, aprunājos ar brālīti, kuram beidzot ir parādījies darbiņš, izpļāpājos ar tēti, un tad jau devāmies tālāk uz Glūdas pusi, kur patiešam sen nebiju bijusi. Interesanti, kā mainās attāluma izjūta pieaugot, jo bērnībā šķita, ka līdz Glūdas skolai ir jābrauc milzīgs gabals, tāpēc tagad biju pārsteigta cik tā patiesībā ir tuvu. Skolas apkārtne ir visai nolaista, taču ēka ateodas ļoti klusā un mierīgā vietā. Atšķirībā no Svētes skolas par kuras labklājību pagasts nemitīgi rūpējas, rodas sajūta, ka Glūdas skola finansiālos līdzekļus nav redzējusi ļoti sen - sporta laukums (ja to par tādu var vispār nosaukt) ir ar izdrupušu asfaltu, basketbola grozs ir vismaz gadus 20 vecs un sarūsējis. Pēc tam aizbraucām uz Glūdas centru, kur agrāk manai omei bija dzīvoklis mazas baltas mājas mansardā. Tur viss ir spēcīgi mainījies un ne uz to labāko pusi, jo māja ir nolaista, saplaisājusi, šķūnīšiem pagalmā iegāzies jumts, koki izrauti. Agrāk tur bija ļoti skaisti, bet pie netālu esošai dzelzceļa esošajām naftas cisternām, kur bērnībā mēdzu līst augšā un justies it kā būtu uzkāpusi debesīs, visriņķī ir apjozts žogs un piekārta zīme - privātīpašums. Viss mainās un viss lēnām top par privātīpašumu. Atpakaļ uz Jelgavu braucām caur Viesturiem, lai iebrauktu vēl Tušķu dācū rajonā un apsveiktu rakara mammu. Braucot uz turieni atradām jaunu dambi pa kuru vēl nebijām braukuši, izrādījās visai garš un krūmains, nācās pasvīst. Vispār nelielais izbraucens izvērtās apmēram 45 km apmērā. Tad jau varēja braukt mājās un pēc kārtīgas atpūtas atkal ķerties pie mācībām, kaut gan ilgāk par 1:30 mans organisms neizturēja un kājas pašas aizvilka uz gultas pusi. Nākamnedēļ paredzēts 120 km miniens caur Iecavu, Bausku uz Rundāles pili. Bet šādi izskatās skolas pagalms
( skatīt šeit )

šodien nodarbojos ar pašiedvesmu. pagaidām izdodas patiešām lieliski. enerģiska mūzika, smaids un doma, ka šodien lekciju nobastošu, kā nekā man ir slimības lapa pirmo reizi mūžā.
viss atkarīgs no tā kā uz lietām skatās.

šis vairāk priekš engine, jo šovakar pirmo reizi nobraucām pa Kazarmes ielas šodien uzlieto ASFALTU!! visa vēl nav, bet katrā ziņā tas ir kaut kas īpašs un neticams, ņemot vērā ielas seguma vēsturi. Vēl neticamāks būtu tikai fakts, ja asfaltu uzlietu pie manām mājām, ko jau sola kādus gadus 20.. :)

Tā jāpabeidz mārketinga komunikāciju plāns, tad vēl jāizanalizē viena situācija un taisnā ceļā uz skolu nolikt eksāmenu. Beidzot mans nu jau nedēļu ieielgušais bezmiegs lieti noderēja, lai šonakt kārtīgi pastrādātu. Bet rīt jau jāķeras klāt reklāmas kampaņai, lai uz 5. maiju viss ir gatavs un man nav lieku stresu. Jāizmanto abas brīvdienas tik produktīvi, cik vien var.

Taču škrobe par to, ka 6dien visu dienu jāstrādā, jo tieši 6dien notiek tik daudz interesantu pasākumu, piemēram, „Dirtsurfer downhill speed event” Siguldā, kur patiešām ļoti gribējās aizbraukt. Vismaz jāizdomā kaut kas aktīvs 7dien..

TVnet: "Nākamnedēļ gaidāms sals līdz mīnus 6 grādiem un slapjš sniegs."

Johaidī! ir tak pavasaris!

vakar ap kādiem 11.00 no rīta izdomāju, ka jāaizskrien uz veikalu nopirkt kaut ko padzerties. atvēru somu un sāku meklāt maku, sākumā visai mierīgi, ar domu, ka gan jau kaut kur dziļāk iekritis. kad jau 1reiz visa soma iztaustīta un pārmeklēta, parādījās nemiers - sāku visu somas saturu drudžaini mest uz galda. nekā.. maka nav, bet no rīta vēl bija, jo maksāju par autobusa biļeti.
tinam filmu lēnām atpakaļ un nekā. vairāk nekur arī meku nevilku ārā, tikai autobusā.
piezvanu uz banku, aizturu kartes. zvanu uz Dobeles autoostu, izklāstu situāciju, ka droši vien maciņš izkritis tajā un tajā autobusā, varbūt šoferītis ir atradis. cerības.. sievietes balss klausulē solās uzzvanīt šoferītim un pajautāt, lūdz, lai es pārzvanu.
es tikmēr ātri aizcilpoju uz banku, lai pārliecinātos, ka nauda jau nav notērēta, bet pa laimi viss savās vietās. tas nomierina..
Aizeju atpakaļ uz darbu un zvanu atkal uz autoostu, man lūdz uzgaidīt. tad pienāk pie telefona sieviete, ar kuru runāju iepriekš un paziņo, ka maciņš ir atrasts. Laikam ļoti spēcīgi piespiedzu sievietei ausi. prieks!
man iedod šoferīša Ērika telefona numuru un es uzreiz arī zvanu. stādos priekšā un saku, ka esmu maciņa īpašniece + n-tās reizes pateicos. sarunājām, ka dabūšu nākošajā rītā atpakaļ no viņa kolēģa, kas brauks ar to pašu autobusu. eh! un šodien notika apmaiņa - maciņš man, šoferītim lūdzu nodot rafaello kasti. tā lūk! ir tomēr daudz ļoti labu cilvēku.

citādi es jau sāku skaitīt, ka jātaisa jaunas kartes, braukšanas kartiņa, studentu apliecība, kur pats pretīgākais šķita, ka jāiet atkal fotogrāfēties.


P.S. vakar atcerējos, ka pirms pāris gadiem atradu kāda autobusa šoferīša maku un aiznesu uz autoostu. karma :)

uzliekot last.fm kā vēlamo izpildītāju Mindless Self Indulgence similar artist var atrast daudz ko ļoti interesantu.

un vēl mani patiešām priecē pēdējā laika lielā izvēle ūdenspīpju tabaciņu klāstā. šodien, piemēram, baudu banānu un piena. nu, ļoti tīkama :)

šovakar tika pētīti vēl citi iespējamie varianti ričuka krāsošanai un interneta plašājās dzīlēs rasti šādi mākslas darbi

( atradums )