vakar pamostoties pēc redzētā sapņa, kurā skrienu maratonu, secināju, ka jāiet skriet. apģerbos un devos ārā ar domu, ka nedaudz paskriešu. rezultātā noskrēju divas stundas, pa visiem iespējamiem ceļu/neceļu segumiem. kilometrāžu nepateikšu, bet lai arī ĻOTI sen nebiju skrējusi, tomēr lēni to darīt nemāku. ik pa laikam sevi centos piebremzēt, lai pirmajā reizē baigi nesaforsētu, bet velti. aizskrēju uz mežu, kur mēs vienu dienu ar keksiņiem braucām meklēt "garos kalnus", tad nonācu uz sliedēm un nespēju pretoties kārdinājumam arī pa tām paskriet. pa tām noskrēju kādus 2 km, bet sajūta apokaliptiska - abās pusēs biezs mežš, bet es viena vicoju pa sliedēm, dzirdamas tikai putnu balsis un mani soļi, atsitoties pret šķembām. vēlāk, gan nācās meklēt kādu taku, kas izvestu kaut kur ārā.
laimes hormons izstrādājās mežonīgā daudzumā, kādam laikam pietiks.