apskrēju Jelgavas nomali, lidlauku un nokļuvu pa vientuļime ceļiem uz Lielupes dabja. Noskrietas 2 stundas, taču km nezināms. Divas reizes apstājos, bet ne jau aiz piekusuma, bet gan pasakaino dabas skatu dēļ, tajos brīžos tiešām ļoti vēlējos, lai būtu līdzi fotoaparāts.
savukārt briesmīgākais sagaidija mani pēc noskriešanas no dabja, jo nācās vicot gar attīrīšanas iekārtām, bet smaka bija nogalinoša. pat cenšanās elpot caur muti nedeva rezultātus, jo bija sajūta, ka smaka cērtās kaklā. vēl izskrēju caur uzvaras parku un kļuvu par liecinieku tam, kā jauc nost smilšu skulptūras. dažas vēl paspēju apskatīt.

 bet tagad.. ir svētlaime un doma, ka uz lekcijām nebraukšu. izbaudīšu brīvdienu, jo 6dien un 7dien jāstrādā. kaut kā pa vidu vēl jāpaspēj apmeklēt Baltās nakts pasākumus. tradīcijas nevar lauzt, un esmu jau programmā atradusi dažus uzmanības vērtus pasākumus.

izskrēju gan tikai 13,2 km un atpakaļceļā dabūju ne tikai lietu, bet arī no kāda Kamaza, kas iemaldījies grants celiņā, nemaz nesamazinot ātrumu, pašāvās man garām un apdāvināja ar kārtīgu dubļu šalti.
tomēr sajūtas pēc skrējiena kā parasti ir lieliskas. mana meditācija..
tikai šķiet, ka esmu sačakājusi celi, nežēlīgi sāp, tāpēc pēdējos 3km skrēju sakosties zobiem. eju pēc sava labākā drauga - fastumgela.
celis sāka sāpēt pirms kāda mēneša, bet nu jau šķita, ka viss kārtībā, diemžēl šodienas skrējiens pierāda pretējo.

biju jau sataisījusies iet skriet savu 15nieku, bet te pēkšņi aiz loga sāka blīkšķēt pa palodzēm un lietavas sākās uz pilnu jaudu.
eh, jāpagaida līdz norims.

šorīt:

1:30h - 15 km
nemaz nav slikti, ņemot vērā, ka skriešanu atsāku pirms kādām 2vām nedēļām.

vakar pamostoties pēc redzētā sapņa, kurā skrienu maratonu, secināju, ka jāiet skriet. apģerbos un devos ārā ar domu, ka nedaudz paskriešu. rezultātā noskrēju divas stundas, pa visiem iespējamiem ceļu/neceļu segumiem. kilometrāžu nepateikšu, bet lai arī ĻOTI sen nebiju skrējusi, tomēr lēni to darīt nemāku. ik pa laikam sevi centos piebremzēt, lai pirmajā reizē baigi nesaforsētu, bet velti. aizskrēju uz mežu, kur mēs vienu dienu ar keksiņiem braucām meklēt "garos kalnus", tad nonācu uz sliedēm un nespēju pretoties kārdinājumam arī pa tām paskriet. pa tām noskrēju kādus 2 km, bet sajūta apokaliptiska - abās pusēs biezs mežš, bet es viena vicoju pa sliedēm, dzirdamas tikai putnu balsis un mani soļi, atsitoties pret šķembām. vēlāk, gan nācās meklēt kādu taku, kas izvestu kaut kur ārā.
laimes hormons izstrādājās mežonīgā daudzumā, kādam laikam pietiks.