izskrēju gan tikai 13,2 km un atpakaļceļā dabūju ne tikai lietu, bet arī no kāda Kamaza, kas iemaldījies grants celiņā, nemaz nesamazinot ātrumu, pašāvās man garām un apdāvināja ar kārtīgu dubļu šalti.
tomēr sajūtas pēc skrējiena kā parasti ir lieliskas. mana meditācija..
tikai šķiet, ka esmu sačakājusi celi, nežēlīgi sāp, tāpēc pēdējos 3km skrēju sakosties zobiem. eju pēc sava labākā drauga - fastumgela.
celis sāka sāpēt pirms kāda mēneša, bet nu jau šķita, ka viss kārtībā, diemžēl šodienas skrējiens pierāda pretējo.