atverot aizkarus šādu skatu pa logu patiešām negaidīju. Un es jau biju pieradusi pie domas, ka man 7dien bija snovborda sezonas noslēgums. you never know, you never know...

beidzot kāda jauka brīvdiena darba nedēļas vidū, jo izrādās, ka ne man vienīgajai, tāpēc braukšu meklēt kādas jaukas vietas, kur varētu pabaudīt sniega priekus ar dēli pie kājām.
šī ziema man ir bijusi lieliska!
vēl nedaudz un arī man sagribēsies pavasari ar čivinātājiem, sniegpulkstenīšiem, pumpuriem, viltīgo saulīti.

es ticu

līdzīgajam un atšķirīgajam
tuva cilvēka plecam
patiesībai
skaistiem piemēriem
sapņiem un paliekošajam
draudzībai
auglīgai diskusijai un pieredzējušam padomam
priekam
vienkāršā piepildījumam
šodienai un vēsturei
krāsām ikvienā dzīvē
dvēseles šķīstumam
spēlei
kaislei
mīlestībai
aprēķinam un līgumam
siltam smaidam
virzībai uz priekšu
komandai
vienotībai
vienlīdzīgām iespējām
ikvienas detaļas nozīmībai
nepārspējamiem dzīves momentiem
pasakainiem vakariem pasaules malā
brīžiem, kad apstājas laiks
reizēm sev
bet biežāk mums visiem kopā

tikko apskatījos bildes no trenniņtērpu ballītes fonoklubā. izskatās, ka bijis ļ;oti interesants pasākums, žel, ka nesanāca toreiz aizbraukt.

visiem jau tāpat neizpatiksi. kāpēc censties?

es patiešām nesaprotu savu brāli - viņš ar savu draudzeni nu jau ir šķīries un atkal sagājis kopā kādas septiņas reizes. pirms trīs nedēļām viņš man apgalvoja, ka tā ir pēdējā reize, bet pagājušo nedēļ uzzināju, ka tā vis nav gan. Man viņu ir žēl, katru reizi nospēju noskatīties uz viņa bēdu pilno seju. īpaši jau, kad tas notika šajos Ziemassvētkos.
Kas liek cilvēkiem sevi un vienam otru tā mocīt? mīlestība vai atkarība? vai varbūt tās abas nav nošķiramas? dažreiz nākas atskārst, ka ir palikusi tikai atkarība vai pieradums.

Skatījos ārā pa logu un ieraudzīju, kā kāds tēvs iesēdināja ragutiņās savu dēļiņu, sakārtoja viņām mētelīti, ielika rociņās mazu iepirkumu maisiņu (droši vien no blakus esošā "Zelta Vārpas" veikaliņa). Un lēni aizvilka pa gurkstošo sniegu uz priekšu.

Un tieši tobrīd man ļoti sagribējās iesēsties ragutiņās. nevis modernajās plastmasa, bet gan tādās, kādas bija manā bērnībā - koka ragutiņām pirmais bija pakāpiens, kur uzlikt kājas, uz otrā varēja sēdēt. tieši tādās mani bērnībā iesēdināja un priekšā striķī piesēja mūsu milzu suni. sākumā viss bija labi, bet pēc kāda brīža lielais lempis izdomāja nogriezties no ceļa tieši gar elektrības stabu. protams, ka līkums netika izgriezts precīzi un es ar visām ragutiņām ietriecos stabā, pēc tam sekoja mazs lidojums ārā no tām tieši sniega kupenā iekšā. kopš tās reizes vairs neļāvos pierunāties šādām izklaidēm.
bet tagad gribās ragavas.
Diez kā ir braukt tājās lielajās, kuras velk zirgi. Izskatās ļoti skaisti un harmoniski. brauciens tādās pa sniegoto pasauli varētu būt romantisks.

diez vai es kādu sporta veidu vēl esmu tā mīlējusi, kā snovbordu.

Vakardienas "aiziešu mazliet pastrādāt" beidzās ar to, ka savā brīvdienā no darba izvilkos tikai sešos, nogurusi un neēdusi (paldies engine par marcipāna batoniņu, kas tiešām arī izrādījās vienīgais, ko dabūja mans kuņģītis). tiekot līdz Jelgavai spēka vairs nebija vispār, bet tikko kā atvēru kāpņu telpas durvis, tā iezvanījās telefons un Arčūriņš piedāvāja aizbraukt kaut kur paārdīties ar snovu. lai arī spēka nebija nemaz, protams, ka nespēju atteikt. Viņš atbrauca, uztaisījām kopīgas vakariņas un tad, pa ceļam vēl  mums piebiedrojās Šembis, kas pirmo reizi pats kaut ko gribēja darīt un pieteica, la paņem līdzi arī bļodu. Aizbraucām uz  Ruļļiem,  kur ceļš gar karjerām vispār nebija braukts, tāpēc varēja izbaudīt braukšanu ar snovu aiz mašīnas pa biezu pūderīti. viss nogurums žigli bija kaut kur pazudis un tā vietu ieņēma mežonīgs prieks un enerģija. Šoreiz piemirsās paņemt līdzi brilles un tā bija liela jo liela kļūda, jo braucot aiz mašīnas vējš dzina pilnas acis ar sniegu, redzēt praktiski neko nevarēja. Šembis pirmais izmēģināja braucienu ar bļodu un tas bija lielisks skats no mašīnas iekšpuses. pēc brauciena viņš bija pilnīgi balts, šallle, ar ko notīta seja, sasalusi. Mans sasistais astes kauls gan neļāva pienācīgi pabraukāties ar bļodu, taču ar snovu gan tika taisīti visādi triki.
Super! un varbūt šodien tiksim ar rakari uz kalnu.. eh, kā gribētos tiesības, lai nebūtu katreiz kādam jāčīkst, lai aizved.  

lielisks video

prieks skatīties ar kādu vieglumu tas viss šeit pasniegts. skaisti..
nedrīkst neko tādu skatīties, ja līdz kalna apmeklējumam jāgaida vēl 3 dienas.

braucot pa kalnu Tu aizmirsti visu pārējo - cilvēkus, negācijas, apkārtni. nav neviena, nav domu, ir tikai brīdis, kad Tu ātrumā traucies lejā, ir kārtējais straujais pagrieziens, ir vējš, esi tikai Tu savā vienotībā ar dēli. nekas cits neeksistē. stundas aizskrien kā minūtes.

vakardienas 1. lekcija pagāja vienos strīdos ar pasniedzēju. Kā cilvēks, kur nu vēl pasniedzējs, var atļauties uzklausīt tikai to viedokli, kas sakrīt ar viņa, bet iebildumus, izlikties, ka nedzird? Būtībā viņš klausās tikai sevī, un kā atspole virpuļo pa auditoriju baudot savu balss tembru.

labs rīts, lai arī gulēts maz un, lai arī es jau sēžu darbā. spēku dod prieks par vakarnakti depo (on the dance floor), kā arī apziņa, ka rīt uz kalnu :)

viens ir neturēt muti ciet jeb nenoklusēt, bet otrs - to tomēr virināt par daudz, absolūti nepiedomājot par citu cilvēku jūtām. kaut kādu līdzsvaru tomēr vajadzētu rast.
varbūt es par daudz šad un tad noklusēju, tomēr tas, manuprāt, ir labāk, nekā augu dienu kādam braukt dvēselē.

ryanair atlaides, iesaku paskatīties, varbūt kaut kas iekrīt acīs ceļošanai februārī un martā.

      šodien abiem ar rakari iekritusi brīvdiena. pēc sniegotās un slidenās pāris stundu pastaigas iegriezāmies drogās, kur vajadzēja šo to iegādāties. Pie dekoratīvās kosmētikas stenda pienāca klāt meitene, kas piedāvājās palīdzēt atrast piemērotāko toni tonālajam. izmēģināja vienu, tad atskrūvēja otru tūbiņu un neveikli nometa to zemē. sākumā nesapratu, kāpēc meitēns sāk tik cītīgi atvainoties, bet tad paskatījos uz saviem zābaciņiem un melnajām zeķubiksēm, kas nu jau bija notašķītas ar tonālā krēma kārtu. abi ar rakari sākām dikti smieties, bet meitene ļoti samulsusi turpina atvainoties. caur smiekliem centos viņai paskaidrot, ka tas nekas, katram tizlumiņš gadās, īpaši jau man. lai tikai iedot salvetīti un viss būs kārtībā.
       izejot ārā no veikala, iedomājos, ka, ja manā vietā būtu kāda cimperlīga caca vai uzpūtīga kundzīte, droši vien tās nu gan tur būtu sataisījušas traci ne pa jokam.
cik labi, ka ir pozitīva domāšana :)

mana priekšniece lika apsolīt, ka mācīšu viņu snovot, tā kā nākamnedēļ brauksim šo solījumu īstenot. labi, ka viņa apzinās par gaidājamiem zilumiem.:)

ārā draiski virpuļo sniegpārslas, un es nevaru sagaidīt 7dienu, lai varētu aizbraukt uz kalnu. šoreiz iepazīšu Mežkalna trases, stāsta, ka esot labas un parasti nav lielais cilvēku pūlis, kas tikai priecētu. sen nav būts uz īsta kalna (cik gan Latvijas kalnus var par tādiem dēvēt), jo pārsvarā tiek vienkārši braukāts apkārt un meklēts pēc labām vietām, pēc dabīgiem tramplīniem un šķēršļiem un lidots, lidots, lidots.

šodien last.fm visu laiku nemitīgi liek dīdīties, un atgādina, ka tik sen nav kārtīgi dejots. dēm! darbs traucē atpūtai un mēs jau visi zinām, kas jādara ar darbu, kas traucē atpūtai... :D
diemžēl šajos nemiera laikos, gan to nevaram atļauties. priecājos, ka tomēr pēc pus gadu ilgiem meklējumiem to vispār izdevās atrast, kaut gan pareizāk bētu teikt, ka tas atrada mani.

vecas dziesmas, kas atgādina par laiku pirms trim gadiem, tagad piemēram, skan disturbed - stupify. mūzikai nav noilguma.