Vakar skrēja tirpas pār muguru. Manī tomēr mīt kaut kādas dzīvnieciskas tieksmes.
Pelēks laiks manī neizraisa pilnīgi nekādas emocijas. Man ir tikai sapņi par vasaru un Spāniju.

izrādās, ka cibā neesmu rakstījusi astoņas dienas.

pēc pagājušās nedēļas hārdkora 56 darba stundas + vēl studijas, šodien nav vairs spēka. bet tas nevienam netraucēja, manā vienīgajā brīvdienā uztaisīt sapulci 8.00 no rīta, kur ierašanās tika formulēta - vairāk kā obligāta. tas savukārt nozīmēja, ka, lai es paspētu būt laikā un no Jelgavas aizkratītos līdz darba vietai, man jāceļas ir 5.00 no rīta. tagad jau atkal esmu atkūlusies līdz dzīvoklim un ceļa naudā iztērējusi savus pēdējos 4 latus, bet pirmā alga tikai martā. good for me. acis kā pogas, droši vien pat nespētu aizmigt. plus apsolīju aizbraukt uz laukiem, varbūt tur gūšu tik ļoti vajadzīgo mieriņu un pabaudīšu dienas gaismu.
p.s. paldies engine, ka divas naktis mani izmitināja savā jauni apgūtajā, ļoti mājīgajā istabiņā. un tā mēs tak abas to mežezeru nemaz neiztukšojām.. nu, nekas! to 5dien pēc depo, ja?

pēc šodienas frīraida Ložmetējkalnā, mācamies visu darīt ar kreiso roku. un rīt darbā skaidrojamies par savu nespēju jau pirmajā dienā. yeah right!

       Ceturdiena pus desmit vakarā, tiek izlemts, ka jādodas uz Ložmetējkalnu sniega meklējumos. Aizbraucot tur sirdi priecē skats, ka mežš vēljoprojām pilnas ar sniegu, kādu brīdi vēl pabraukājām labākās vietas meklējumos. Pie paša torņa iztraucējām divus vīriešus džipā, izlēmām tomēr atstāt viņus divvientulībā. pēcāk atradām skaistu, pietiekami garu nogāzi, kurai jau dabiģi bija izveidojies mazs tramplīniņš. Mašīnas gaismās, savas mūzikas pavadībā paudījām mierīgu nakti ar dēļiem. idille.
      Nolecot no tramplīniņa tālāk varēja vēl uzlekt uz ceļa malās sašķūrētā sniega. pāris reizes gandrīz ieplivināju lielajā grāvī, kas atradās otrā ceļa pusē, jo ledus neļāva kārtīgi nobremzēt. Vēlāk tramplīns tika kārtīgi palielināts un tad jau sākās TĀDI lidojumi. Iemēģināju pirmā un uzrāvos tika augstu un tālu, kā pati biju patiesi pārsteigta, ka tā māku. abi puikas palika ar mutēm vaļā. hell yeah! sezonas sākumā vēl nemācēju kārtīgi manevrēt, bet tagad jau lidoju. :) Bet rīt beidzot Ložmetējkalns dienas gaismā, cerams, ka izdosies vēl apskatīt tur esošos bunkurus.

( neskaidra bilde )

brauksim meklēt sniegu, lai iepriecinātu savus dēļus, un, protams, arī sevi :D

Jelgavā skaisti putina.

p.s. jābrauc uz laukiem

šodien uzsāku sarkasti dr.lv ar savu krustmāti, kas šobrīd dzīvo Anglijā. pārcēlušies ar visu lielo ģimeni tur, un šķiet, ka beidzot dzīvo labi un finansiāli ir nodrošināti. stāsta, ka Anglijā arī ir jūtama ekonomiskās situācijas pasliktināšanās.

šķiet, ka tikko pabeidzu mālējumu, ar ko jau 3 mēnešus periodiski darbojos. pirmo reizi tik ilgi. parasti man vienkarši trūkst pacietības ap vienu darbu tik ilgi ņemties. ātri apnīk un gribas ķerties pie nākošās idejas.
droši vien tāpēc, ka tas bija domāts kādam.
skatos un vienalga kaut kas vēl nedod mieru..

nav labi uz galda turēt blakus kafijas krūzi un trauciņu ar ūdeni, kur iemerkt otas. šorīt jau vairākas reizes esmu gandrīz padzērusies krāsaino ūdeni un iemetusi otas kafijā.
pagaidām pēdējā brīdī attopos un piefiksēju, ko grasos darīt, bet diez cik ilgi?

nu, ja citādi nevar, tad "ar kāju uz pasauli durvis vērt..."

šodien zīmējās ne pa jokam. zīmulis tik viegli slīd pār papīru, negribas pat sākt uz lekcijām krāmēties. ik pa brīdim gan kaķis iztraucē mieru, jo jāskrien pakaļ otām, kuras konča izdomājusi atkal aizstiept projām.

man ļoti patīk šis Maijas Kurševas darbs "Bēdu ieleja"
 

lai arī brīvdienas šoreiz izvērtās mierīgas, tomēr ne mazāk patīkamas. labi, ka otru ģimeni (draugus) varam izvēlēties paši.
        6dien ap kādiem sešiem beidzot visi četri izčammājāmies ārā no savām ligzdiņām un devāmies Ložmetējkalna virzienā. tā kā bija tumšs, nedaudz nomaldījāmies, bet tad strādīgie mežcirtēji palīdzēja ar norādēm. pa ceļam vēl apstājāmies, lai tumsā meža vidū kārtīgi izārdītos pa sniegu ierakumos. piku cīņas bija ne pa jokam, jo katrs centās kā nu mācēja līst, lavīties un pēkšņi uzbrukt. kādreiz gan tur patiešām notikušas cīņas uz dzīvību un nāvi.. (kad par to tur tumsā atcerējos, pārņēma dīvainas sajūtas).
        lai arī izmirkuši un nosaluši, tomēr galu galā arī tikām līdz pašam Ložmetējkalna koka tornim. uzkāpām augšā un dzērām termusā līdzpaņemto tēju. dziedājām dziesmas. pavisam savādākas, varbūt nekā pieklātos, nebija nekādas "divdūjiņas gaisā skrēja". kaut gan tas varētu būt ļoti interesanti.
        vakara noslēgums bija pie manis, ar lielās un garšīgās picas cepšanu, bilžu skatīšanos, nelielu ilgošanos pēc sniega, un lokanības/izturības pārbaudi twisterā. ārprāc! tā sen nebiju smējusies. diemžēl no rīta pamodos un secināju, ka fočuks uztaisījis gļuku un twister bildes izdzēsis. žēl, jo pozas sabildētas tur bija unikālas.

apskatoties meilā, vakar vakarā biju ļoti pārsteigta, jo uzzināju, ka šodien jau sākas lekcijas. domāju, ka pēc kārtīga sesijas hārdkora ļaus vismaz nedēļu atpūsties. sagribējās cūkai apelsīnus..

pēdējo dienu dziesma the subways - rock & roll queen>
repītā atkal un atkal. jā, jā, ir meitenēm tāds niķis.. :)

1. bērnībā man bija ļoti bail no nāves, naktīs nevarēju pagulet, domājot par to. bija bail kādu dienu vairs vienkārši nebūt. tas sākās pēc manas mīļas vecmāmiņas nāves. laikam bija kādi 5 vai 6 gadi. bet kad bija ļoti bail vai kādas lielas bēdas, tad kāpu lielajā ozolā līdz pašai galotnei un tur stāstiju viņai visu, lūdzu, lai viņa atgriežas.
2. tā kā bērnībā dzīvoju laukos bieži nācās saskarties ar lopiņu nokaušanu vai aizvešanu prom. tā es katru reizi, kad kādu grasījās nogalināt, stundām ilgi sēdēju kūtī pie viņa blakus un runājos, dikti, dikti raudot. kad pienāca tas brīdis, skrēju prom no mājām vai arī sēdēju istabā ar aizspiestām ausīm. droši vien tāpēc nekad neesmu bijusi gaļas mīļotāja.
3. bērnībā mani terorizēja kāds mūsu gailis. es biju tik sīciņa, ka viņam neko nevarēju izdarīt, varēja būt ka gāju kādā 3. klasē. nevarēju iziet ārā no mājas, jo ik reizi gailis man skrēja pakaļ un klupa virsū, vienreiz viņš uzleca virsū un nogāza gar zemi, saknābāja muguru. no tās dienas es viņam pieteicu karu, vienmēr biju bruņojusies ar akmeņiem. es viņu patiešām ienīdu..
4. visu pamatskolas laiku daudzas klasesbiedrenes vērpa intrigas man aiz muguras, jo man ar puišiem bija ļoti labas attiecības un es biju teicamniece. atklāti pateica, ka viņām skauž, bet tā kā es jau no mazotnes esmu augusi lielā puiku barā, kur vienmēr biju vienīgā meitene,  attiecības ar visiem bijušas ļoti labas un draudzīgas. katrā ziņā mani viņi neinteresēja. tāpēc pamatskolas dzīve izvērtās, kā liels murgs. es nevarēju sagaidīt, kad to beigšu. ja nebūtu trejmeitiņu, nezinu vai izturētu.
5. alkoholu pirmo reizi lietoju 19. gados
6. pēc pirmās angļu filologos sesijas nokārtošanas, snovojot salauzu kāju un ieguvu laiku pārdomām, kas noveda pie studiju pamešanas un došanās uz angliju, kur pirmo reizi pamēģināju zāli, hašu un vēl daudz ko citu, lietoju alkoholu. divas trešdaļas no diviem mēnešiem biju zem kaut kā. daudz zīmēju un rakstīju. neko tādu vairs nedaru.
tā laikam gadās, ja visu tīņa vecumu esi bijis paraugbērns un stingri kontrolēts.
7. naktīs bieži otra ome cēla mani augšā un dzina, lai šķiru tēta un mammas strīdu. dzērumā tētis klausīja tikai mani. ik reizi jutos kā nodevēja, jo nācās nostāties viena vai otra pusē.

p.s. laikam kaut kā smagi sanācis
par spīti visam esmu liela optimiste un dzīves mīle :)

tiešām tik interesanti tās jūsu septiņas lietas lasīt.

manas mīļākās dziesmas no Joy Division ir 24 hours un decades