Vakar biju uz Soundarcade albuma prezentāciju.

Soundarcade no citām tā sauktajām underground grupām atšķiras ar kvalitāti visā.
Pirmā uzstājās Tesa un šoreiz kaut kā puišiem nesanāca. varētu teikt, ka pat ļoti nepatika. pat nevar vainot skaņas kvalitāti ar ko parasti var aibildināties par končiem depo.

Taču pēc tam kāpa augšā paši Soundarcade. Lieliska skaņa, lieliska mūzika, dzīva un patiesa. Un beidzot ābola vokālu varēja dzirdēt perfekti, tieši tas arī dod to dvēseliskumu un spēku.
Priecē, ka grupa vienmēr domā un rada ko jaunu. Lai arī es vecās dziesmas varētu klausīties mūžīgi, tomēr arī jaunās ir patiesi labas. Pirmo reizi jaunās dzirdēju Fonofestā, taču kaut kās nebija, varbūt tieši par daudz bija mūziķiem alus un par vēlu uzstāšanās :)
Šoreiz vārdos neizsakāmi.
Kustības gan šad un tad atsauc atmiņā joy division Ian Curtis specifiskās saktuves kustības. bet tikai nedaudz.

Un tad vakara pārsteigums Bigbenda izpildījumā, kad abas grupas kāpa uz skatuves kopā. 5 ģitāristi, 2 bundzinieki + gongs un fantastiskais vokāls, ko vajadzēja nedaudz skaļāk pie tāda instrumentu daudzuma. bet tas bija neaprakstāmi..

pēc tam es aizgāju uz depo un to konci pat nespēju klausīties, labāk atrados deju zālē.

Tas marasms beidzot ir nobeigts un varētu it kā sākt atpūsties, bet šodien paredzēts pavisam kaut kas cits. jāstrādā.

vakar pēc sesijas veiksmīgas nokārtošanas ierodoties centrā un pēc tam arī braucot vilcienā uz mājām, satiku daudzus jaukus un sen neredzētus cilvēkus. patīkami.
vēl ievēroju, ka vakar jau pēc 2vām nedēļām ekstremāli minimālā miega, un pēc 3 nakšu hārdkora, spēju koncentrēties tikai uz vienu lietu, sajūta, ka skatītos caur trubu un redzētu tikai to, kas ir priekšā. tāpēc runājot ar kādu, pazuda visa pārējā pasaule - telpa, zeme, cilvēki. mana truba to nerādīja.
ja, kaut ko darīju, tad paralēli, nevarēju, arī klausīties, kur nu vēl koncentrēties uz otru lietu.
protams, vakar tāpat neaizgāju diži ātrāk gulēt, pēc nnormāliem mērogiem, jo vakarā ieradās arčūriņš ar puķītēm, un mans draugs arī beidzot bija priecīgs, jo esot draudzene atgriezusies no kompīša un lapu pasaules. tā nu trijatā kārtējo reizi nosēdējām, līdz vēlai naktij.

es te nesen rakstīju par savu svētku nesvinēšanu, bet vakardiena izvērtās pabaisā murgā, ar skriešanu, pēdējo galu savilkšanu un pēdējo darbu cepšanu, taču esmu visu nokārtojusi perfekti :)

es šovakar atbraukšu mājās, ielaidīšu vannā ūdeni, nogulēšu tur tik ilgi līdz āda jau sāks grubulēties, ieziedīšos ar smaržīgo vaniļas losjonu, ielīdīšu gultā un beidzot izbaudīšu to, pēc kā visvairāk esmu noilgojusies - gulēšu. tā būs vislabākā dāvana - miers.

still working and keep on working..

čakras ir atvērušās. beidzot!! tagad tikai drukāt, domāt, drukāt, analizēt, spriedelēt un turpināt drukāt. vēlāk vēl šis tas jāuzzīmē.

aktīva komunikācija caur skype ar kursa biedriem, katram savas problēmas, bet vislielākā problēma ir viens pasniedzējs un viņa nemitīgi mainīgās vēlmes, domas un prasības. dēm! rīt pēdējā sesijas diena, ir jāiztur vēl šī nakts un miers. tad brīvdienas, cerams, sniega ieskāvienā un dēļa lidojienā.

šķiet, ka šodien to nepaveikšu/ nepieveikšu. kāpēc es nevaru pieļaut sev izdarīt darbu na haļavu. tikai lai būtu un miers, bet es iedziļinos, pārdzīvoju un gribu visu tā kārtīgi un rūpīgi. un tā visu dzīvi - tā kārtīgi un rūpīgi, lai arī pēdējā brīdī, vai pēc pēdējā brīža. tas nelīmējas, drīzāk pat rīvējās. perfekcionisms blakus (nevis pret) slinkumam.

brokastīs pagatavoju savus mīļākos salātus - svaigs sarīvēts burkāns, ananāsa gabaliņi, saulespuķu sēkliņas un pavisam nedaudz piespiesta klāt citronu sula.
mundrums visai dienai.
tagad pat nespēju uztaisīt kafiju, jo pēc šāda svaiguma nemaz nevaru iedomāties kaut ko tādu. laikam šis rīts būs bez kafijas.

kā sarūkoša krasta mala
no manis attālinās viss
un paliek tikai sāls un ūdens
un vienas pašas debesis

ir brīvība
ir vientulība
ir zilais nemirstības zieds
bet tikai balss pret sevi pašu
kā aplaupīta kaija kliedz

/Knuts Skujenieks/ "Iesien baltā lakatiņā"

Lenons: "Dzīve ir tas, kas notiek, kamēr tu kal citus plānus."

no rīta pamodināja mammas zvans.
- es pie Tevis 3dien no rīta ieksriešu dzīvoklī, būsi mājās?
- jā, laikam būšu.
- Tu kādas svinības rīkosi, kūku tev vajag?
- ko? kādas svinības? kādu kūku?
- nu, tev taču vārda diena.
- tiešām? nebiju par to domājusi. nē, neko nesvinēšu. (bet gribējās teikt, lai medus kūku tik un tā uzcep, jo viņa cep pašu labāko medus kūku pasaulē. es nemaz nepārspīlēju)

bērnībā nespēju saprast, kāpēc pieaugušie nesvin savus svētkus, bet pati tagad pat aizmirstu par tādu eksistenci. neredzu jēgu arī svinēt gadadienas vai dzimšanas dienas. par pirmajām - man nav svarīgi atzīmēt attiecībās kādu punktu, kur un kad tas viss sākās, un pēc tam katru periodu pielikt ķeksīti - re, mēs jau tik ilgi esam izturējuši. kam tas? dzīvojam nost un miers!
par dzimšanas dienām - dzīves svinēšana. izrādes beigas būs tad, kad aizvērsies priekškars, man nevajag aplausus pēc katra cēliena. nav svarīgi cik esi nodzīvojis, bet gan kā.

"What...no...no, it didn't have anything to do with anything.."

es tikai varbūt stāvu uz zemes, es tikai varbūt negribu aizbēgt, tikai varbūt esmu patiesa, tikai varbūt droša. bet tās bailes, kas klusi vēro aiz stūra, jā, tās tur paliek un turpina vērot, turpina sekot. un sapņi slēpjas aiz elektrības stabiem. es, ietinusies segā, manas bruņas un mana slēptuve, mana mīlestība, mans miers, mana dvēsele.

novērojums - pēc vairākām negulētām vai minimāli miega baudītām naktīm, mani pārņem gigantiska enerģija un komunikabilitāte, ko grūti novaldīt. re, arī šeit esmu sākusi spamot. vismaz šis stāvoklis cerams noderēs šodien darba aizstāvēšanā. šobrīd skype cieš no tā visvairāk engine

diez cik cibistiem reizēm esmu pagājusi garām uz ielas vai tikusies kādā pasākumā, to pat nenojaušot.

nesaprotu, tam puikam tiešām ir atkarība no mana profila, ka ik pārdienu tas jāpēta.

šodien uz ļeņingradu klausīties voiceks voiska.

Soundarcade albuma "Daughters of molestia" prezentācija

22. janvārī 19:30
piedalās - Soundarcade,Tesa un abu grupu kopprojekts "Bigbends"
Pasākums norisināsies Latvijas nedzirdīgo savienības kultūras centrā "Rītausma" (atrodas Pārdaugavā, netālu no P. Stradiņa universitātes un Botāniskā dārza - Kandavas ielā 27)

labs darbiņš, kas padarīts, lai arī acis šķiet ar svinu pielietas. jāiet laikam kādas divas stundiņas pagulēt un tad jāķeras nākošajam klāt.

vai!! kāds man vēl ilgi rādīsies sapņos vai zibēs ik pa laikam acu priekšā. nu šitā noņemties ar vienu foto! prāts sāk bremzēt, bet ķermenis lūkoties uz gultas pusi. tomēr kaut kāda manis daļa ir apņēmusies nenomierināties līdz viss nebūs pabeigts. nezinu cik tas ir prātīgi, jo produktivitāte lēnām izplēn, laikam jau otrā nakts šāda.