kā sarūkoša krasta mala
no manis attālinās viss
un paliek tikai sāls un ūdens
un vienas pašas debesis

ir brīvība
ir vientulība
ir zilais nemirstības zieds
bet tikai balss pret sevi pašu
kā aplaupīta kaija kliedz

/Knuts Skujenieks/ "Iesien baltā lakatiņā"