tikko pagāja garām viens urla sporta biksēs ar gaiši rozā cepurīti galvā. laikam gribējis piešaut kādu rozīnīti savam tēlam. :D

jūs jau droši vien ziniet, kāpēc nav labi sēdēt ar kafijas krūzi pie datora.. jo pēkšņi var kārtējo reizi notizloties un to izgāzt, tomēr man palaimējās, ka izgāzu tieši blakus kompītim, nevis uz. noveicās.

tagad vēl nedaudz jāpamācās un tad jau jābrauc fotogrāfēt. šī arī būs ļoti gara nakts..

man šobrīd ļoti patīk tas, kas notiek ārā - snieg lielām jo lielām pārslām. atkal soli tuvāk pasakai.

tādu saliedētību kursabiedru starpā kā vakar eksāmena laikā, vēl nebiju izjutusi. visi par vienu un viens par visiem.

un tagad patiešām nevaru izlemt, ko darīt. apatākļi spiež, bet negribas tos soļus atpakaļ spert. daram visu prātīgi, mierīgi, cerīgi un tad jau redzēs.

un to cilvēki vēlējās panākt? alkoholu par brīvu, citu cilvēku īpašumu sabojāšanu, koristu apmētāšanu ar olām (diez pie kā viņi bija vainīgi?). tā "latvieši" protestē.
kas tagad mainīsies?
un, kad atlaidīs Saeimu, ko liks vietā? tāpat jaunā tiks formēta no tiem pašiem vecajiem krabjiem.
man arī ir piegriezies, bet šim patiešām neredzu jēgu. ievēlēsim jauno Saeimu un uzreiz būs zelta laiki, būs darbs, algas, prēmijas, pensijas, bet, ja nebūs tad atkal atlaidīsim. nieka lieta. caur "Latvijas Balzāma" veikalam un aiziet!

galvenais, ka cilvēki tagad ir apmierināti. laikam..

būs sūdi

Amerikāņu psihologs Klerenss Leiba pētījumos noskaidroja, ka smiekli ir iedzimta reakcija.

es gribētu būt krietni apzinīgāka un nedarīt visu pēdējā brīdī, lai arī man parasti tieši tad ir vislabākās idejas un motivācija, smadzenes ieslēdzas dubultajā režīmā, un darbs var sākties. gribētu mierīgi, apdomīgi un lēnām visu vest līdz galam, protams, šogad ir manāms progress šajā ziņā, tomēr vēl arvien nepietiekams. tagad atkal spriedzīte.

pērle: "nesaki, kas man jādara un es neteikšu, kur tev jāiet"

novērojums - darba piedāvājumu ir trīs reizes mazāk, nekā darbu meklējuma sludinājumu.

katrs piedzīvo kāpumus un kritumus. es šobrīd baudu abus reizē - finasiālo bedri un maksimālo prieku, kas tiek panākts ar minimāliem līdzekļiem.

p.s. par mūziku paldies freakart

fuck! šodien nevaru saņemties, pat piespiest sevi, uzsākt kaut ko noderīgu, jēdzīgu, prātīgu darīt. 3 metri virs zemes.

tikko last.fm sāka skanēt šī beach boys pozitīvā dziesma. uzreiz prāts priecīgāks. iesaku

es lepojos ar savu mammu, jo viņa atmetusi smēķēšanu. ilgi centās, bet nemitīgi piedzīvoja niķu fiasko, bet tad kādu rītu pamodās un secināja, ka viņai vairs vienkārši negribās cigareti. esot pēc pāris dienām pamēģinājusi uzsmēķēt un pēc tam pati uz sevi pukojusies, kāpēc, jo garša mutē pretīga, nemaz vēlmes nebija, tikai ieradums. tagad gan pati atzīst, ka apetīte gigantiska. iespējams mana smalciņā mamma drīz vairs tāda nebūs, teica, ka jau tagad jūt, ka svars pieaudzis. un tagad ziemā laukos arī vairs nav lielās skriešanas, taču esmu pārliecināta, ka vasarā viņa visu uzaudzēto nodzīs, jo vienkārši pat nespēju iedomāties savu mammu apaļīgu, visu mūžu viņa ir bijusi tieva.

bet es.. esmu lepna un laimīga.

NU! ļoti, ļoti nepatīk tas atkusnis ārā. rīt bija plāns doties uz Tērveti šļūkt ar bļodu, plēvēm, uztaisīt jumpiņu snovam un palēkāt. šī beidzot ir normālākā ziem trīs gadu laikā un negribu to laizt prom. snow must be!

es šonakt sapņoju, ka ir sācies karš. mana ģimene bija sagūstīta un šķiet, ka es arī uz kādu brīdi. notikumi bija sadalīti pa kadriem, jo vienu brīdi laikam attapos, ka esmu atraisījusi striķi no rokām un kaut kur lavījos. es redzēju, kā daudzus nogalina.. centos glābt savu ģimeni, šķiet, ka nozagu ieročus un šāvu uz gūstītājiem. katrā ziņā pamodos ar šausmām un nodomāju - labi, ka tas bija tikai sapnis. sajūtas un skati bija tik īsti, patiesi. bailes un naids reizē.
labi, ka nākamais sapnis bija krietni jaukāks un no šā atceros tikai kadrējumus.