šodien braukšu uz laukiem pēc miera.

šodien dzirksteles pa gaisu. varbūt tiešām varu kļūt par metinātāju..

atkal nepaveicās! un, ko man tagad darīt

Svētki pagāja praktiski nenokāpjot no dēļa un progress jūtams milzīgs. Braucot aiz mašīnas šobrīd mans rekords ir 40 km/h, gribējās jau ātrāk, bet braucām tieši gar lielām karjerām un, ja saslīdētu mašīna, sekas varētu būt visai dramatiskas. Jaunajā gadā Milzkalnā iemācījos pirmos lēcienus un šogad ir plāns tos izkopt līdz labai tehnikai, bet nākošā sezona jau atvēlēta slaidiem. Patiesībā nav slikti, ja kopumā pa visiem 3 gadiem esmu bijusi uz kalna kādas desmit reizes.
himna

ar to kaķi tak vairs pat nav spēka, lai kaut vai censtos tikt galā, ja šī nekarājas eglītē vai nelec iekšā tās zaros ka skujas šķīst uz visām pusēm, tad ir klāt pie manis un kož rokā vai aizstiepj visas rakstāmlietas, kuras brīdi nelietoju. ēšana arī ir praktiski neiespējama, jo, lai kā arī censtos izvairīties Konča ir klāt un bāžas virsū, bāž savu purniņu šķīvī, vai arī ķeksē ēdamrīkus man ārā no rokām. laikā, kad mācos vai nu viņa šurpu turpu skraida pa kompīša klaviatūru, vai arī vienkārši noguļas uz mācību materiāliem, kas man ir dotajā brīdī nepieciešami.
šodien esmu iezīmēta ar divām švīkām uz vaiga.
Kad lamājos, viņa apgriežas uz muguras un vārtās rādīdama savu smuko punci un mirkšķinādama brūnās ačteles. nu, un kā, lai uz tādu dusmojas!? viņa ir visur.

nešaubīgi stilīga cepure.



ņemts no spokiem

šonakt cītīgi pastrādāju un, lai arī kā nāca miegs un vēlme visu mest pie malas, lai sāktu atkal no rīta, tomēr nepadevos un visu izdarīju, lai arī sēdēju līdz 7tiņiem rītā. tomēr tagad ir tik patīkama sajūta - iekšā miers un nav pēdējā brīža stresa. strādāju ar sevi.

sāku jau nedaudz plānot un pētīt lietas, izcenojumus Spānijas braucienam, ja tas patiešām man izdosies, pati būšu notiesas pārsteigta. iekšzemes biļetes pagaidām nešķiet pārāk dārgas un tas ir ļoti svarīgi, jo naudas man nav un nebūs, bet uz Barselonu ļoti gribās. Jāpaskatās vēl būs iespējamie hosti Barcelonā, bet Valensijā par laimi dzīvot būs kur. eh, Spānija, Spānija... viena no manām sapņu zemēm.

ārā ir paradīze. man nekas nešķiet skaistāks par apsarmojušiem un apsnigušiem kokiem un sētām, īpaši, ja tās ir vecās metāla stiepļu, jo katrs posmiņš ir balts, bet kopskatā veidojas tā kā mazas šūniņas, atgādinot baltu jo baltu bišu stropu, kur katra šūniņa mirdz savā skaistumā. viss šķiet daudz mierīgāks, rāmāks, prātā lēnām zūd satraukumi. balts klusums nolaidies pār pasauli un skaļiem vārdiem nav vietas.

skats pa logu no rīta. kad aizrāvās elpa un uz mirkli apstājās viss, nejutu ne aukstumu, kas sitās sejā pa atvērto logu, ne uz grīdas guļošā kustoņa krākšanu, ne laiku cik ilgi nostāvēju kā apdullusi lūkojoties pa atslēgas caurumu klusajā pasakā.





( otra šeit )

Man šogad bija pats, pats labākais Jaunā gada sagaidīšanas pasākums visā manā mūžā. Milzkalnā ar dēli pie kājām un labākajiem draugiem blakus.

p.s. plašāk gan šobrīd nespēju aprakstīt, jo sāk izpausties negulētās nakts sekas, bet domāju, ka engine pasteigsies un izdarīs to pirmā un droši vien viņai tas izdosies lieliski :)

2. p.s. atzīstos - esmu atkarīga no snovošanas.

bļa, besī ārā cilvēki, kas čakarējas un nespēj neko konkrēti izlemt, kaut to vai kaut, kur brauks vai vispār nebrauks. un viņi pat nepadomā, ka tas ietekmē arī citus. nervi beigti.
tagad zinu, ka vairs neko ar viņiem nerunāšu un neplānošu.

laikam gada pateicība man ir jāteic diviem ārstiem, kurus izdevās atrast pirms diviem mēnešiem. viņi atklāja to, ko 5 gadu laikā citi nespēja un šis ir viens no iemesliem, kāpēc es ar cerībām lūru pa atslēgas caurumu nākošajā gadā. paldies.

bet sev varētu teikt paldies par to, ka pus gadu ilgušais bezdarbs un naudas trūkums nav mani emocionāli salauzis un vēl arvien spēju raudzīties ar pozitīvu skatu uz priekšu, ka ilgi nav prātā kavējušās stulbas domas.

nedzirdēju modinātāju, pamodos tikai pirms 14.00, bet bija ieplānots tik daudzas lietas izdarīt. vakar pat beidzot iegāju gulēt ap diviem un tas ir daudz ātrāk nekā visu pēdējo mēnesi.
bet tagad vairs nemaz nezinu, kas ir tās visas lietas, ko gribēju izdarīt. mans ķermenis atsakās klausīt mani un es viņu. pilnīga anarhija.

p.s. tikko atcerējos vienu - gribēju iziet paskriet pāris km.

es vēlētos apņemties nākamgad būt daudz labāks draugs.

p.s. vēl vajadzētu izskaust "pēdējā brīža" sindromu.

ir cilvēki, kurus var saprast ne tikai no pus vārda, bet pat no pirmās zilbes.

man patīk latviešu mentalitātē tas, ka lieki nemētājamies ar vārdiem. jā, esam daudz atturīgāki un noslēgtāki, bet mēs vismaz spējam izvērtēt un saredzēt atšķirību starp "mīlēt" un "patikt", ko nevarētu teikt par angļiem, jo viņi visu mīl: "i love your hair, i love your shoes, i love this song, i love this bar..." Viņi mīl lietas, bet mums tās vienkārši patīk, mīlam mēs cilvēkus.

vakar atkal tiku vilkta ar snovu aiz mašīnas, šoreiz grūtāk un tātad arī patīkamāk. jo sākumā ceļš bija tik ļoti apledojis, ka ar grūtībām spēju noturēties uz dēļa, pēc tam nobraucu uz ceļa, kas bija izbraukts uz lauka. Tur gan varēja izvēsties - pievilkties tuvāk mašīnai, lai brauktu tai paralēli, atlaist striķi tik tālu, lai varētu uzbraukt uz lauka, kur sniegs neizbraukāts, kur zāles stiebri rada dīvainu mūziku saskaroties ar dēli, kur sajūta, ka tu lido, jo dēlis iet tik viegli pa sniega virsmu.

Migla gan vakar Jelgavā bija visai spēcīga - nevarēja redzēt neko tālāk 30 m rādiusā, tāpēc arī foto neizdevušies.

p.s. nu ko! laikam lieki teikt, ka es mīlu ziemu.