vakar atkal tiku vilkta ar snovu aiz mašīnas, šoreiz grūtāk un tātad arī patīkamāk. jo sākumā ceļš bija tik ļoti apledojis, ka ar grūtībām spēju noturēties uz dēļa, pēc tam nobraucu uz ceļa, kas bija izbraukts uz lauka. Tur gan varēja izvēsties - pievilkties tuvāk mašīnai, lai brauktu tai paralēli, atlaist striķi tik tālu, lai varētu uzbraukt uz lauka, kur sniegs neizbraukāts, kur zāles stiebri rada dīvainu mūziku saskaroties ar dēli, kur sajūta, ka tu lido, jo dēlis iet tik viegli pa sniega virsmu.

Migla gan vakar Jelgavā bija visai spēcīga - nevarēja redzēt neko tālāk 30 m rādiusā, tāpēc arī foto neizdevušies.

p.s. nu ko! laikam lieki teikt, ka es mīlu ziemu.