skaistulis

vakardienas izbraukums uz Ložmetējkalnu ar velo no Jelgavas izvērtās visai interesanti. Izrādās, ka atliek tikai iegriezties ceļā pa kuru uz turieni ne reizi nav braukts, tad apskatīt uzstādīto karti, un par spīti tam aizbraukt pa nepareizo ceļu, var nomīties tieši 30 liekus kilometrus pa grants un pats drausmīgākais - smilšu ceļiem. Izbraucām ārā Babītē. Minoties atpakaļ, šoreiz pa šoseju uz Ložmetējkalnu, iebraucām pa ceļam "Lāčos", kur uzpildījām šķidruma krājumus, jo pa ceļam viss bija beidzies. mutes sausa un putekļaina, karstums arī deva savu devu.
ar lielu baudu apēdām saldējumu un minām tālāk. Kad nonācām Ložmetējkalnā pulkstens jau bija pus pieci. Uzkāpām augšā, bet tur mūs sagaidīja trīs krieviski runājoši jaunieši. viens ļoti skaļi runāja pa telefonu, kamēr divas viņa biedres fotogrāfēja viena otru. Sajutos neērti. Apskatījāmies uz visām pusēm. Skaista tā mūsu Latvija! kur vien lūkojies - plašumi ar mežiem, un tālumā Babītes ezers.

Nokāpām lejā, bet tur bija piebraukusi paprāva ģimenīte un skaļi debatēja par to, ka mazajam Kristapiņam nedrīkst kāpt augšā, jo tas esot bīstami. Es Kristapiņa vecumā tur viena pati līdu augšā un nekādas vainas nebija. Kristapiņš raud, jo grib kāpt, ģimene auro ar pilnām plaušām, ka nedrīkst. Būtu bērnu turējuši pie rokas un kāpuši lēnām augšā skatutornī. miers un bērziņš.

Bet mēs līdz pat astoņiem vakarā novandījāmies pa meža takām, meklējot visas barakas un zemnīcas. jāteic, ka skats ir visai drūms, jo, ja nebūtu pieliktas zīmes, ka "redz te ir bijusi zemnīca tam un tam pulkam", tad minoties caur garo zāli, to nemaz neredzētu.

Kopumā nomināmies 104 km, tas mums prasīja 5 h un 36 min.

Kad biedzot iebraucām Jelgavā, aizdevāmies uz Rimi, bet kamēr centāmies pieslēgt velo, mums pēkšņi no visām pusēm nāca klāt patiesi sen nesatikti cilvēki. parunājām ar vieniem, parunājām ar otriem. daži devās uz R2 cehu, bet mums tam šoreiz patiešam nebija spēka.

vakar braucu ap pus vienpadsmitiem vakarā no darba, krietni aizdomājusies un ne tajā labākajā noskaņojumā, kad pēkšņi lecot nost no ietves maliņas, nolecu un dzirdu kā mežonīgi sāk šņākt. skaidrs.. riepa. Paskatos - izrādās, ka kāds pus metrs no ietves ir vienkārši izgriezts un es, protams, uzlecu ar aizmugurējo riepu tieši uz grieztā asfalta asās malas.
Pēc tam nakamā doma bija, nevis par to, ka " redz, kā man nabadzītei neveicās", bet gan - " tas tev par to lielo dusmošanos. saņem!". Toties pēc šāda nelaimes gadījumā no dusmām ne vēsts. pati vainīga.
Ievērtēju apkārtni - esmu blakus Elefant viesnīcai, jātiek līdz mammas māsai, kas dzīvo Valmieras ielas beigās. gabaliņš ir... Blakus viesnīcai ir uzpildes stacija, taču zinu, ka līdz Valmieras ielai tāpat neiaizvilkšu ar cauru riepu. Nekas, nolēmu stumties uz darbu un atstāt puķu bērnu tur. Zvanu saviem naktsmāju devējiem, lai iformētu, ka būšu diezgan vēlu, kamēr aiziešu būs jau droši vien 1 naktī. par laimi, man pieteicās atbraukt pakaļ.

šodien no rīta esmu pusotru stundu ātrāk darbā, jāiet skatīties, kas tad noticis, jālīmē, lai var vakarā braukt uz skolu un pēc tam uz Jelgavu. Bez velo jūtos nepietiekama un ļoti lēna, turklāt būt atkarīgai no sabiedriskā transporta nav patīkami.

šodien nomīti 130 km no Jelgavas uz jūriņu gausajā jūdzē. Pacmit no tiem gar jūras malu, kaifojot, ka tik eleganti pa smiltīm ripo ričuks. Bet ūdens jūrā debešķīgi silts, kaifs.
Atpakaļceļā aizbraukts arī līdz Slikas ezeram un pa meža takām, kur atri un bež žēlastības sakoda odi un man kā parasti pumpas alus korķīša lielumā.
Tuvojoties Jelgavai mākoņi savilkās ciešāk un sāka smidzināt lietus, bet par laimi mums, tas bija vasarīgi siltais, tāpēc tikai remdēja saulē sakarsušās miesas.
Tagad gan aiz loga šķiet, ka ir pa visam savādāks - daudz mazāk patīkams, tāpēc jau uzliku ričukam dubļusargus, lai rīt no rīta atkal nebiedētu vilciena pasažierus ar savu pabriesmīgo paskatu.
Savukārt vakarā atbrauca brālis ielikt netā sludinājumu par mašīnas pārdošanu, jo vēlas iziet kursus, kas varbūt nodrošinātu viņam darbu. šobrīd manā ģimenē statistika ir visai biedējoša - man vienīgajai vēl/atkal ir darbs. brālis līdzi bija paņēmis arī savu draudzeni ar dēliņu - Markusiņu. Markusiņš īsts dzīvsudrabs, nodrošināja pāris stundu nebeidzamus smieklus un lika aizmirst Končai kārtējo "pavasari", kas nu jau uznācis kādu sesto reizi. Vēl tagad pēc viņu aizbraukšanas kaķis klusē. būs man ar ko biedēt, ja atkal sāks ņaudēt, teikšu, ka atbrauks Markusiņš.

hashtreck
pēdējais ieraksts man atgādināja, ka neesmu parādījusi kas man toreiz ar riteņa pārkrāsošanu galu galā sanāca.
bet lūk -

</span>

es šodien katapultējos!!

tas bija fantastiski!


vēl izbraukājos pa Siguldas ceļiem augšā un atkal lejā n-tās reizes. aptuveni 5h pavadītas uz velosipēda un gūts maksimāls kaifs lielajos nobraucienos. un, protams, nevarēja tak atļauties pa kādu no ceļiem uzstumties nevis uzbraukt. ir jācīnās un jāčunčina augšā. Krimulda ir ļoti skaista un serpentīna ceļš, kas ved uz to, tikpat. brauciens lejā ekstrēms, ja necenšās izmantot bremzes.

mīlu šo dienu un savu velo.

Un vēl ir liela vēlme noorganizēt braucienu uz Ķemeru dabas takām.( karte )