šodien nomīti 130 km no Jelgavas uz jūriņu gausajā jūdzē. Pacmit no tiem gar jūras malu, kaifojot, ka tik eleganti pa smiltīm ripo ričuks. Bet ūdens jūrā debešķīgi silts, kaifs.
Atpakaļceļā aizbraukts arī līdz Slikas ezeram un pa meža takām, kur atri un bež žēlastības sakoda odi un man kā parasti pumpas alus korķīša lielumā.
Tuvojoties Jelgavai mākoņi savilkās ciešāk un sāka smidzināt lietus, bet par laimi mums, tas bija vasarīgi siltais, tāpēc tikai remdēja saulē sakarsušās miesas.
Tagad gan aiz loga šķiet, ka ir pa visam savādāks - daudz mazāk patīkams, tāpēc jau uzliku ričukam dubļusargus, lai rīt no rīta atkal nebiedētu vilciena pasažierus ar savu pabriesmīgo paskatu.
Savukārt vakarā atbrauca brālis ielikt netā sludinājumu par mašīnas pārdošanu, jo vēlas iziet kursus, kas varbūt nodrošinātu viņam darbu. šobrīd manā ģimenē statistika ir visai biedējoša - man vienīgajai vēl/atkal ir darbs. brālis līdzi bija paņēmis arī savu draudzeni ar dēliņu - Markusiņu. Markusiņš īsts dzīvsudrabs, nodrošināja pāris stundu nebeidzamus smieklus un lika aizmirst Končai kārtējo "pavasari", kas nu jau uznācis kādu sesto reizi. Vēl tagad pēc viņu aizbraukšanas kaķis klusē. būs man ar ko biedēt, ja atkal sāks ņaudēt, teikšu, ka atbrauks Markusiņš.