pagājušajā nedēļas nogalē biju ērgļos 3 firmu sportakjādē. tās firmas priekšnieka secinājums, kurai es "it kā" biju pievienojusies. pēc tam, kad 3 vārtu un divu bumbu futbolā biju brutāli nogāzusi viena arhitektūras biroja īpašnieku, jo viņš iepriekš vienu no maniem draugiem, kas stāvēja vārtos, bija saķēris un nekaunīgi sāka spārdīt, kamēr citi sita bumbas vārtos. vēlāk attaisnodamies, ka tas bijis tikai joks. kļuvu tik nikna, ka visu pārējo spēles laiku medīju viņu un labu momentu, lai paveiktu plānoto. un tad tas radās - viņam bija bumba un man bija iemesls. ieskrējos, lai it kā atņemtu bumbu, bet tā vietā uzlecu ar visu spēku viņam ar plecu virsū un nekaunīgi nogrūdu slapjajā zālē. šis izripinājās un neko nesaprata. bet pāŗejie viņa komandas biedri smējās. ( tādu raženu, bravurīgu vīru gar zemi nolika smalciņš meitēns). secinājums - nu nevajag aiztikt manus draugus. būs slikti..
pārējo sacensību laiku, viņš uz mani skatījās ar tik niknuma pilnām acīm, ka šķita tās tulīt izsprāgs, bet manus trīs 2. vietu diplomus rakstīja ļoti negribīgi.

- "tu esi no tām meitenēm, kas nebaidās, vai ne?"
- "jā"
- "ak dievs!"


neskaitot šo gadījumu, pavadīju divas lieliskas, lai arī lietainas dienas, skaistā pilsētā, iepazinos ar fantastiskiem un interesantiem cilvēkiem. bet galvenais - izlādējos. nākamajā dienā, gan neviens no mums nebija spējīgs izlīst no gultas, kur nu vēl pakustēties, katrs solis bija milzīgas sāpēs, bet kāpnes - lielākais bieds.