Kaut kad skatījos interviju, kur dāma lepni stāstīja, ka nekad dzīvē nav bijusi viena pati uz kino un nekad nemaksā par vakariņām restorānā. Un tas nāca no tādas kā lepnuma perspektīvas, re, tā ir jābūt.
Man likās žēlīgi iedzīt sevi tik dziļos dzimumu stereotipos, bet katram savs. Man tikmēr kino vienatnē ir svētlaime.