21. gs. šausmu stāsts
Manam boifrendam ir imunitātes pudele. Vuhan un citas laboratorijas nervozi pīpē stūrī.
Tā pudele ir pirms kāda pusgada nopirkta un izdzerta minerālene, kura tika neskaitāmas reizes uzpildīta ar krānūdeni un turēta pie gultas, lai var pa nakti padzerties. Līdz šim vakaram tā pudele nebija mazgāta (es arī no viņas dzēru!). Tā pudele ir arī customizēta ar uzlīmēm no āboliem, kurus mēs diezgan bieži ēdam nemazgātus. Kādu laiku es iespringu un mazgāju, bet nemazgāt ir vieglāk. Citreiz, homeopātiskos nolūkos, apslauku segas pārvalkā (Kerija gultā ēda pepelsīnus, tā kā paturiet savus džadžmentus pie sevis, plus, tāpat zinu, ka paši nebūt neesat kaut kādi smalkie kundziņi). Citreiz, kad man ir slinkums (lasīt - praktiski vienmēr), ābolu serdìtes tiek ieliktas pie gultas esošās līdakastes puķpodā. Tad tās serdes tur kādu laiku dzīvo, kamēr paliek tādas samtainas un pūkainas, bet tā kā penicilīns jau ir atklāts, tad es beidzot saņemos un aiznesu pūkainīšus uz apmēram 3m tālāk esošo miseni virtuves stūrī. You say "slinka mātīte", I say "zaļie īkšķīši".