Pēdējos divos darbos piekopju taktiku, kur savus darba pienākumus pamazām ievirzu tā, lai būtu jādara gandrīz tikai tas, ko man patīk darīt.
Viena no panākumu atslēgām ir uzsākt kaut ko, kas ir noderīgs un ko pamanīs lielie čiekuri; otrs ir izdomāt vai atrast citu, labāku risinājumu, lai tiktu vaļā no kaut kādas huiņas (piemēram, ekseļa reporta ar miljons formulām, kur, ja tikai vējš uzpūš, tā kaut kad aiziet pa pieskari un good luck atrast, kurā siena kaudzē tā adata ir salūzusi); trešais - pārstāt darīt konkrēto lietu (tikai tas nedrīkst būt kaut kas pārlieku svarīgs, protams) un novērot vai kāds raud par tā neesamību vai nē; ceturtais - pamanīt, kas pietrūkst, kur ir vājā vieta un sākt rīkoties, lai to situāciju uzlabotu un kļūtu par ekspertu konkrētajā lietā un, ja kāds grib iešķiebt jaunus pienākumus, tad var atkratīties ar to, ka darba jau ir pilnas rokas.
Un, protams, vislaik jānodarbojas ar mārketingu stāstot, cik viss šis ir noderīgi un vajadzīgi un kā tas mainīs lietas uz augšu. Un labākais ir tas, ka tā ir patiesība, jo darot lietas, kas patīk, interesē un padodas, tur ir daudz lielāks entuziasms un degsme izdarīt labāk un vairāk.

Tā es, piemēram, iepriekšējā darbā kļuvu par Jira ekspertu un adminu, jo nevienam citam negribējās tur iesaistīties, bet es samācìjos, kā viņu lietot un pielāgot un panācu, ka to sāk izmantot arvien vairāk. Tur bija jāpieliek ne mazums pūļu, bet vismaz es nodarbojos ar kaut ko, kas man bija interesanti.