Šī bija diezgan lieliska nedēļas nogale. Sestdien lielāko daļu pavadīju ārā - biju uzaicinājusi ciemos kolēģi, kurai izrādīju tuvāko apkārtni - blakus esošo zemnieku saimniecību, pili, kā arī izvizināju ar Nmaxi līdz gleznainajam ciemam ar ostu un koka laivām un pēc tam izbraukājāmies pa meža single-takām. Neskatoties uz to, ka viņai bija elektromtb, plakanajos-līkumainajos posmos viņa netika līdzi, kaut arī es neesmu diži ātra braucēja.
Pamēģināju to elektromtb, bet nafig - kāda tad vispār jēga braukt, ja nav gandrīz nekādas piepūles. Nu varbūt tad, kad man būs 60 un ceļi krakšķēs. Vēl der tiem, kuri grib braukt pret kalnu, bet negrib, lai mēle karājas pār plecu un kuri nav baigi downhill fani, bet ir kaut kādi svētdienas cross-country pedalētāji.
Vienīgais, kur man liekas tie elektrovelo ir pieņemami ir tad, ja tu ar tādu vari braukt uz darbu un negribi iesvīst. Lai gan šajā gadījumā arī neder mtb, bet vajag kaut kādu klasisko/vecmāmiņstila velo.

Savukārt šodien izvāļājos līdz pusdienlaikam pa gultu, tad ar Nmaxi aizraļļoju līdz mega-krāmu festam, kur nopirku zīda blūzi un...bungas un taures...2kg smagu kristālu - tuksneša rozi. Man patīk minerālu muzeji un šis konkrētais specimens ir vienmēr fascinējis. Tādam pasaules staigulim kā es gan nevajadzētu apkrauties ar 2kg smagiem akmeņiem, bet man karoč vajadzēja.
Un pēc tam stāvvietā kaut kāds vīrietis pienāca un izteica komplimentus manam Nmaxim un tad mēs nopļāpājām kādas 10-15 minūtes par šo tematu. Pēcpusdienā aizbraucu pavazāties pa Hilversumu skatlog-šopingā, iedzert kafiju, apēst kādu tūtiņu ar frī.

Tagad morāli jāsaņemas uz to, ka rīt jāaizbrauc līdz birojam un jāsatiek nākamais priekšnieks, jo esošais migrē atpakaļ uz Japānu, diemžēl (viņš ir reāli gudrs, kā arī liek man svētu mieru).