Inspektors Caps nervozi pīpē stūrī.
Zõ, lai izmestu miskastmaisu, katram miskastmetējam ir izsniegts pa plastmasas atslēgai, lai atslēgtu miseni (tas, ka to miseni katrs austrum-lupiteks var atmūķēt 2 sek. ir cits stāsts).
Un tad nu šodien es atceros, ka tā atslēga man palika džinsu kabatā, bet pareizā vieta, kur tai jāstāv, ir uz ledusskapja. Džinsās nav. Pārmeklēju pārējos pa perimetru izkaisītos džinsus. Nav. Pārmeklēju drēbju skapja plauktu, kur bija ielikti džinsi (pārmaiņas pēc, nevis uz grīdas, izkliedēti pie citiem). Nav. Paskatos uz ledusskapja, vai atslēga nav mağiski uzradusies tur. Nav. Paskatos somā, paskatos jakā, kurā gāju ārā, paskatos vēlreiz džinsās un skapī. Omg, joprojām nav! Nu un tad es izlēmu iečekot zeķu un truseņu atvilktni un tur, protams, ka bija!
Jo, pirms ielikt džinsas skapī, es viņas biju nometusi uz gultas un pēc tam uzmetusi tīrās drēbes no žāvētāja un tad, kad kārtoju, acīmneredzot, pagrābu zeķes un trusenes, un, kopā ar tām, arī atslēgu, kas bija izkritusi no džinsu kabatas.
Galvenais tad, ka es ticēju sev un nedomāju, ka esmu nenormāla un ieskatījos pie tām zeķēm. Un trusenēm.
Karoč, ticiet sev un nevis dievam, lai mistasti būtu ērti iznest.