Iesāku "Stiklus". Vispirms gribēju izlidināt pa logu dažu pirmo lappušu un tajā valdošo teikumu un teksta uzbūves konstrukciju dēļ. Tāds "a nevar, bļa, to visu mazliet vienkāršāk pastāstīt?"

Bet nu kaut kā ielasījos, līdz trešdaļai tiku, kaut kāda vidusslīnija tam visam stāstam ir. Bet vietām tomēr besīgi - krūtis kā klaipi, ja govs, tad, protams, kaut kāda Zīdaļa (un nekad nekas normāls kā Straume, Irbe vai Daugava) un kas ir klemža, varu iedomāties, bet, lai precizētu, nāktos tomēr pieķerties kaut kādai "Vārdenei".


Es jums saku, ņemiet naudu un pērciet to Veras Volkēvičas "Pļauku", tas ir no romāniem ar vēsturisku fonu krutākais ever latviešu sarakstītais. Vienīgi neesmu lasījusi "Dvēseļu puteni", moš tas tomēr ahujennāks.