Aizgāju ciemos pie kaimiņiem - nopirku eko šmeko olas (uz vietas var pārliecināties par vistu labturību un free-reindžismu), paglaudīju kamieli (tikai tik ilgi, kamēr ēda manu pasniegto maizi, pēc tam uzreiz galva gaisā un prom), atsvaidzināju savu vācu valodu, jo saimnieces tīņu meita runāja tikai vāciski un spāniski, bet neko, sapratāmies. Vēl viņiem ir zirgi, veca balta ēzeļmāte, aitas, kurām neaug un ja arī izaug vilna, tad pašizkrīt (bet nu šajā žaronā vilnainajām būtu diezgan pakarsti), mazie krāsainie papagailīši, sieks ar cāļiem un tā.
Tā jau liekas diezgan skarbi - apkārt lavas lauki vai arī vulkānisko smilšu lauki, bet audzē gan kartupeļus, gan batātes, gan burkānus (tie gan tādi strupāki un resnāki izskatās), gan banānus un citus augļus, tomātus, utt.
Es gan esmu riktīgi uzkārusies uz svaigo kazas sieru - es pat zinu, kur ir siernīca, kur to ražo un veikalā, kad iepērkos, tad vienmēr no tā vietējā ir palicis mazs gabaliņš un es pēdējo paņemu. Reāli labs pie vīna vai tāpat vai salātos. Bez maz vai gribas nopirkt visu nelielo rituli, bet tad ir baža, ka viss nejauši vienā vakarā apēdīsies un nosēdīsies uz gurniem, kur jau citi grēki priekšā.