Vēl es apraudājos. Divreiz. Vienreiz tāpēc, ka sekoju kalnu āža pēdām un tad nācās pakārpīties augšā, ja nevēlējos izmēģināt savas spējas nobraukt pa stāvāko nogāzi savā karjerā, tapēc centos tikt atpakaļ trases virzienā, taču sāka stipri snigt, redzamība nekāda un nebija skaidrs, vai var gana droši braukt lejā. Beigās tomēr kaut kā nobraucu. Un otrajā reizē attapos šaurā un stāvā aizā, kuras vidū bija koks, kam jātiek apkārt, bet vienā pusē krauja. Beigās pusi nokāpu un pusi nobraucu drauga mierinošās balss un pasniegtās rokas pavadībā (viņš ir apbrīnojami aukstasinīgs un mieru saglabāt spējīgs šādos gadījumos). Toties dienas beigās saule izlīda no mākoņiem un mēs atklājām lielus neizbraukātus pūdera klajumus. Droši vien stulbi braukt tur, kur nav nevienu citu slēpju/snova pēdu, bet mēs esam ne tikai stulbi, bet arī veiksmīgi, jo pēc pūdera klajumiem nesekoja nekādi nepatīkami pārsteigumi (galvenais bija noturēties gravas sniegainajā malā traversējot un neiemočīt strautiņā un akmeņos) tāpēc no prieka par tik brīnišķu atklājumu nobraucām vēl vienu brīnišķīgu, pūderi visapkārt šķiedošu nobraucienu.