Piemēram, ja rakstnieki grib, lai Latvijā atzītu, ka rakstnieks ir profesija - go for it, tikai tas, diemžēl, nebūtu tas, ko viņi, kā man šķiet, vēlas - rakstīt te kaut ko foršu, te pilnīgu huiņu, bet naudai neatkarīgi no kvalitātes būtu jānāk kā pa reni. Diemžēl, rakstnieks kā profesija nozīmētu nevis tikai kaut kādu tur dvēseliski ēteriski augsto darbu, bet arī konveijera darbu - piemēram, Rembrantam, pro-māksliniekam, bija jāglezno visādi tur tirgotāji un zirgotāji, līdz ar to pro-rakstniekam būtu jāraksta grāmatas, kuras var pārdot - nu tur par visādiem šķēlēm, lembergiem. Par Solvitu kāds varētu uzrakstīt (varu pačukstēt priekšā potenciālo nosaukumu - Bendesmeitiņas atgriešanās). Un ir, kas tādus darbus (un vēl visādas lubenes un pavārgrānatas) raksta un lūk, to es saprotu kā profesija "rakstnieks". Kā Lato Lapsa - viņam jāraksta viss tas sūds par repši un šķēli, lai pelnītu un tad ir visas tās viņa ceļojuma grāmatas, kuras viņš raksta no sirds un no rajona. Tikai tādas gundegas, noras, pauli un arno ar ko tādu nebūtu mierā. Līdz ar to atliek valsts, no kuras prasīt, jo kurš gan VKKF reāli pēta, kāda ir bijusi viņu finansēto darbu ietekme Latvijas literatūrā. It īpaši gadījumos, kad naudu piešķir darba sarakstīšanai.