Labrīt, asais spuraini!
Manu cīņu ar vējdzirnavām veido šādi elementi:

1) dzīvot ar pēc iespējas mazāk mantām in general un nav jau arī nemaz tik grūti dzīvot bez lupatām, kas izskatās pēc lupatām jau veikalā uz pakaramā;

2) nedot savu naudu korporācijām/dot to pēc iespējas mazāk (jo korporācijām mēdz būt tik nereāli daudz brendu, ka reizēm tomēr gadās to izdarīt nejauši);

3) nu un tad cilvēki un dzīvnieki - reizēm tas, ko esmu redzējusi tiešām ietekmē tik ļoti, ka pēc tam nevaru to preci pirkt - piemēram, KitKat - nevaru izdzēst no atmiņas to vienu PETA vai kādas citas organizācijas Nestle antireklāmu, kur, nolaužot gabaliņu no KikKat, parādās spalvas un asiņu peļķe - kā vēlāk noskaidrojas - oranguntana spalvas un asinis. Kopš tā (pirms kādiem vismaz 5 gadiem, ja ne vairāk) brīža vairs nepērku neko no Nestle ar ļoti retiem kājas paslīdējumiem. Tāpat nepērku Nestle ūdeni zinot vairāk background info par to (vai vispār jebkādu ūdeni, ja vien neesmu spiesta to darīt - piemēram, kad braucām pāri Kanādai un vajadzēja mašīnā ūdeni, ko dzert pa ceļam).

Nu un šoreiz mani ietekmēja tā filma par drēbēm - tie līķi, tās īstu cilvēku asaras, tās asinis, tie apstākļi, tās aizdirstās upes, tie slimie cilvēki.

Tas nekas, ka būs tie miljoni vai miljardi, kas ies un pirks. Es neiešu un tas nekas, ka tas var izskatīties reāli bezjēdzīgi no malas, jo es zinu, ka ir vēl tādi cilvēki, kuri dara tāpat. Aizvakar, kad biju kempingā, nejauši sanāca noklausīties sarunā, kur viens pāris runāja par to, kā viņi cenšas iepirkties mazajos veikalos un cik tas ir besīgi, ka viņu mazpilsētā tagad būs Walmart, kas apdraudēs mazos biznesus.