Feniņa pisēji
Šodien visi ēda Zani. Domāju, nez, par ko. Un izdomāju. Par to, ka cilvēkus padara traku doma, ka viņai tas gājiens varētu arī izdoties, tāpēc internetos iet vaļā viss tas heits ar putām uz lūpām, kas liks kārtīgam epileptiķim nervozi kratīties stūrī. Jo bāc, citi strādā mēles pār plecu izkāruši, lai nomaksātu savu auģika un dzīvokļa kredītu, bet kaut kāda gaisagrābsle izdomājusi dabūt naudu par skaistām acīm un rakstiņiem. Uguns faking pakulās! Ir taču skaidrs, ka naudu Latvijā var prasīt tikai tad, ja tu esi a) nabadzīgs bērns; b) slims bērns; c) kaķis/suns bezpajumtnieks, d) cita tipa piemīlīgais sērdienītis (bet izņemot no vardarbības cietušās sievietes un penšus, jo tie nav ne košers, ne mūsu nākotne).

Mans sapnis vispār ir tāds, ka man maksā par to, ka es esmu. Ka es guļu līdz 12 dienā. Ka es snovoju, riteņoju, pingpongoju, veikoju, skeitoju, vazājos pa restorāniem, strādāju brīvprātīgo darbu.