Ikkatru pratina, bet ārsta zīmi vai bankas konta izdrukas gan neliek uzrādīt. Kad lidoju atpakaļ uz Toronto oktobrī, tad man uzreiz neiedeva vietu lidmašīnā, jo man bija tikai vienvirziena biļete un es teicu, ka plānoju tur uzturēties vismaz 3 mēnešus un tad panesās jautājumi par to, kā es plānoju sevi tur uzturēt, kā es vispār varu uz tik ilgu laiku braukt, blablabla. Tas, ka man ir long-term boifrends, kuram tur ir labs darbs un kurš spēj mani uzturēt, ar to viņiem īsti nepietika, jo boifrends, tas, protams, šaurpierainoprāt, ir kaut kas neīsts un nepastāvīgs (ne tā kā rietumnieku laulības ar 50% šķiršanās iespējamību). Tad man nekas cits neatlika kā teikt, ka man ir darbs Amsterdamā (rādīju līgumu, bet viņi neskatījās detaļas), kas man ļauj strādāt attālināti un ar to viņiem beidzot pietika.

Kopumā mani pratināja 5x - kad čekojos lidojumam, pie boarding galda, lai mani tomēr ielaistu ļotenē, kad izkāpu no lidmašīnas, bija viens čekpoints, kur iečeko pases un vnk pajautā, kāpēc brauc un tad vēl divos čekpointos. Pēdējais bija visforšākais, jo ierēdnim patika snovot un tad nu mēs papļāpājām vairāk par to un nevis par to, kā es grasos sevi uzturēt.
Kad lidoju pirmoreiz, tad bija mazliet savādāk, jo kaut arī man bija vienvirziena biļete, toreiz man bija arī vēstule no viņu imigrācijas dienesta par to, ka man ir piešķirta darba atļauja uz gadu work & travel programmas ietvaros.

Bet, principā, ja tev ir atapakļbiļete, tad viņi tik ļoti neprašņās, lai gan atpakaļbiļete, manuprāt, reāli taču neko nenozīmē - tu vari vienkārši pārcelt atapakaļlidošanas datumu vai arī ļotenē neiekāpt.